Gunta Ancāne: No paaudzes paaudzē vecāki izturas pret saviem bērniem ar necieņu

Kā rāda ārstu klīniskā pieredze, dažādas aptaujas - mūsu bērni nejūtas labi. Pasaules Veselības organizācija labu pašsajūtu definē kā veselību, tātad varam teikt - mūsu bērni nav veseli. Liela daļa atrodas pastāvīgā, hroniskā emocionālā distresā.

Ir slikti, ka bērni cieš - gan viņiem pašiem, gan pieaugušajiem. Un tas ir slikti, no valsts interešu viedokļa raugoties, visas tautas veselībai nākotnē. Rietumeiropas pētījumi rāda, ka emocionāla nelabsajūta bērnībā pārkārto organisma fizioloģiju tādējādi, ka pieauguši šie bērni biežāk slimo ar dažādām slimībām – gan psihiskām, gan ķermeniskām (somatiskām).

Bez tam ir vēl citas sekas: šiem bērniem biežāk novēro t.s. uzvedības traucējumus, t.s. agresīvu uzvedību, atkarības no vielām, azartspēlēm, datorspēlēm u.tml.

Šiem bērniem biežāk veidojas tas, ko tautā sauc par “kompleksiem” – pārāk daudz smagu jūtu, emociju, kā dēļ neizdodas attīstīt savus talantus un potences, pat ja vecākiem finanšu līdzekļi tam ir pietiekami. Piemēram, t.s. “kautrīgais bērns.” Bez tam

kompleksaini cilvēki parasti neizklausās pārāk gudri, īpaši tāpēc, ka viņi baidās uzņemties atbildību sevi izpaust, un tādēļ ir viegli manipulējami.

Vēlētos uzsvērt vienu, toties ļoti būtisku iezīmi, kura izraisa hronisku emocionālu nelabsajūtu – absolūtu savstarpējas cieņas trūkums sabiedrībā.

Bērnus traumē:

  1. elementāras cieņas trūkums pret viņiem pašiem; 
  2. pret viņu vecākiem no citu puses;
  3. necieņas pilnas attiecības visapkārt.

“Kā cilvēki” Latvijā nejūtas daudzi. Un pamati šai izjūtai tiek ielikti ģimenē, kuru veido emocionāli neveseli vecāki.

Tālāk to uztur sabiedrībā pieņemto attiecību kultūra. Bērnu vecumā tas ir traumatizējoši.

Un te nevar vainot likumus. Likumi mums ir labi. Tie nosaka bērnu labsajūtu sargājošus principus un noteikumus, tomēr dzīvē tā nenotiek.

Ikdiena ir tāda, ka paaudze pēc paaudzes latviešu vecāki izturas viens pret otru un pret saviem bērniem ar necieņu, neredz tajos vērtību, izturas kā pret kaut ko nevērtīgu. Un izaug bojāti cilvēki ar zemu pašcieņu, pašvērtības izjūtu. Pieminamas būtu vismaz trīs veidu sekas.

Pirmkārt – nespējīgi cienīt sevi. Tas var izpausties mazspējā kritiski analītiski domāt, spriest un uzņemties atbildību. Joprojām “es ticu viņam” prevalē pār “es domāju un uzskatu”. Joprojām mums ir cilvēki, kuri dzīvo pēc principa ”tu pasaki, ko man darīt un es izdarīšu”. Kuriem galvenais ir “ko citi teiks”, “vai tas būs pareizi”, “vai tas izskatīsies smuki” u.tml. Pēdējais hits, kuru esmu dzirdējusi, ir desmitgadīga zēna jautājums skolotājai:

"Skolotāj, vai Zeme ir tiešām apaļa, vai tā tikai jāsaka, lai būtu pareizi?”

Bez komentāriem par vecāku un skolotāju ieguldījumu.

Otrkārt, citus cienīt nespējīgi – arī vecākus ne. Arī pārējos ne. Arī dzimteni ne. Un tad bērni paši kļūst par vecākiem. Un tas ir burvju aplis. Un tā jau ir visas sabiedrības kopēja sāpe. Kopumā sabiedrība izturas nedroši un necieņas pilni. Joprojām nesveicināmies, ieejot ēkā, joprojām neskatāmies acīs, joprojām domājam “kā pareizi, t.i., par formu vairāk nekā par saturu. Nemākam uzrunāt viens otru darbā, sadzīvē, uz ielas, esam pazaudējuši “kungs, kundze” un vietā liekam neko. Paņēmiens uzrunāt vārdā, īpaši, ja to dara gados jaunāki cilvēki attiecībā pret vecākiem cilvēkiem, ir necieņas izpausme, ja nenotiek pēc vecāka cilvēka uzaicinājuma to darīt. Savas nedrošības dēļ kļūstam masveidā nepieklājīgi. Tomēr tas jau būtu cita raksta temats.

Mums trūkst gan labu audzināšanas tradīciju, gan labas audzināšanas, kas dod iespēju izaugt drosmīgiem, lepniem, neatkarīgiem, brīvību mīlošiem cilvēkiem.

Interesanti, ka Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartas 1.pants ir tieši par to – tiesības uz cieņu. Tomēr princips -TAVAS TIESĪBAS BEIDZAS TUR, KUR SĀKAS MANĒJĀS – Latvijas ikdienā joprojām ir svešs.

Tā vietā hronisks īgnums, neapmierinātība, purkšķēšana, vaimanāšana, vainīgo un pāridarījumu meklēšana. Piemērs - prasot pieņemt stingrākus valsts valodas lietošanas noteikumus, paši latvieši ikdienā tai cieņu neizrāda.

Mums nav Tallinas situācijas, kur igauņu valoda skan visur.

Gribētu akcentēt, ka iepriekšējās paaudzes audzināja nevis stiprus cilvēkus, bet paklausīgus, pacietīgus, tādus, kuri bez pašcieņas ir gatavi panest ciešanas, pasūdzoties par tām, bet nevis pretojoties un sašūtot (lūk, vārdam sašutums pat nav izveidojusies atbilstoša forma!). Depresīvu un mazohistisku personību pulks, kuri gūst gandarījumu no “dzīvošanas grūti, smagi un sāpīgi”.

Šobrīd sāk veidoties otrs grāvis – narcistisku, pārlieku uz savām vajadzībām centrētu personību veidošana, kas atkal neveicina labu pašsajūtu ne cilvēkam pašam, ne citiem ap viņu. Šis nav pārmetums, šī ir fakta konstatācija. Viss, kas mums vajadzīgs – nopietna, dziļa, regulāra saruna sabiedrībā par būtisko, kas augošai personībai nepieciešams.

Kā izpaust cieņu pret bērnu? 

Tik svarīgi saprast, ka tā sākas ar vecāku pašcieņu. Ar vecākiem, kuri pārsvarā ir apmierināti un priecīgi, un kuriem ir veiksmes stāsti stāstāmi, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Šādu vecāku mūsu bērniem joprojām trūkst.

Tāpēc daudziem grūti atrast ētisku vidusceļu starp pazemību un augstprātību, aroganci  – t.i., veselīgas pašcieņas pozīciju.

To ir grūti izprast tiem, kuri audzināti pēc kalpu audzināšanas principiem, kuru galvenais uzdevums kā bērniem ir bijis - būt paklausīgiem un rūpēties par citu – pirmkārt vecāku - ērtībām, vēlāk jau neapzinātais kalpošanas mehānisms padara tos par labiem kalpiem jebkuram citam cilvēkam un jebkurai citai tautai.

Ieklausāmies mūsu tautas valodā – ikdienā tajā izpaužas slimīgi daudz baiļu, vainas, kauna.

Piemēram: “man bail, kā tas pasākums sanāks”, “šausmīgi labi”, “man kauns par viņu”, “tās tikai manas personīgās domas” “pagaidām labi, viss vēl labi..”u.tml.- visi šie teikumi no loģikas viedokļa ir aplami.

“Nelabvēlīga ģimene” mūsdienu izpratnē būtu tā, kurai ir nevis maz finanšu līdzekļu, bet gan maz emocionālas veselības, kurā vecāki nav gatavi uzņemties atbildību par savu bērnu labsajūtu.

Viss, kas bērnam nepieciešams, lai neaugtu kalpa liktenim, ir PRIEKS. Un vecāku vēlēšanās, lai bērns justos labi. To panākt ir vienkārši - likt centrā bērna, nevis savas intereses.

Ir nopietni jāķeras pie bērnu veselības un labsajūtas jautājuma, lai nākotnē būtu veseli un stipri cilvēki, kas valsts plānus ekonomikā, finansēs, tautsaimniecībā un citur spētu realizēt.

9 komentāri
Sigita Siile
No raksta var secināt, ka šī raksta autore atdalījusi bērnu un sabiedrību. Kā es to secinu.Vienkārši! Mana pārleicība, ka bērns mācās no visiem un visa kā, ko vien redz savā apkārtnē.Vēl viens secinājums, visos šī gadsimta rakstos vainu uzveļ vecākiem, tā tāda dogma, vai pārliecība?! Pati studēju jau otro gadu un valstī, kurā studēju lekcijās izskaidro, kā bērns, jau no piedzimšanas uzņem informāciju, kāpēc un no kā. es nezinu ,ko var maldināt lasītājus ar šādiem te rakstiem! Tas nav jautājums, tas pārdomām!
Anonīms lietotājs 8562
"Paņēmiens uzrunāt vārdā, īpaši, ja to dara gados jaunāki cilvēki attiecībā pret vecākiem cilvēkiem, ir necieņas izpausme, ja nenotiek pēc vecāka cilvēka uzaicinājuma to darīt." PILNĪGAS MUĻĶĪBAS
Valdis Bērziņš
Bērni ir ģimenes un visas sabiedrības atspulgs. Nevesela, slima, traumēta sabiedrība vai ģimene atražo slimus un traumētus bērnus. Bērni ir cilvēki, nevis dresējami lopi vai vecāku īpašums.
Pāvels Naumovs Naumovs
Mēs bieži sākam risināt problēmas ne no tā gala. Galvenais, ar ko vajadzētu sākt un kas ir viens no baušļiem - bērniem jārespektē savus vecākus. Ja tu respektēs savu tēvu un māti, bērni automātiski, dabiski respektēs arī tevi.
Kremilek Rukis
Lūk, ar šo lietu tā uzmanīgi! Lai nesaražojam "sniegpārsliņas", kurām visu laiku būs jānodrošina pilnīgs komforts un konfliktu trūkums, lai viņas labi justos. Kuras nav spējīgas tikt pāri grūtībām un sekmīgi darboties vidē, kurā viņu viedoklis tiek apstrīdēts..
Anna Leja
Reti kuram pieaugušam indivīdam izdodas radīt tiešām veiksmīgu dzīvesstāstu. Citiem viņa veiksmes stāsts ir "kā es izdzīvoju 10mit gadus viens audzinot bērnu, cīnoties tiesā par sava bērna tiesībām, cīnoties par stabiliem ienākumiem (lai pabarotu bērnu) dzīvesvietu (lai bērnam būtu normali apstākļi), kā es cīnījos ar bērna veselības problēmām un kā man izdevās 10mit gadu laikā nomākt pašnāvnieciskas domas (kas uzrodas ar apbrīnojamu periodiskumu vismaz 1x gadā) paša spēkiem!" - vai tad tas nav veiksmes stāsts? Bet šos veiksmes stāstus bērnam nedrīkst stāstīt - tas graus viņa uzticību valstij, iekārtai, līdzcilvēkiem. Bet cilvēks ar uzvarām pār iepriekšminētajiem cīniņiem sevi ciena (sabiedrība un likumdevēji neciena, bērni neciena, jo viņiem nedrīkstot tās šausmas stāstīt - ka mamma šodien grib pakārties).
Anna Leja
Kā vecāks var sevi cienīt, ja par sūri grūti nopelnīto naudu knapi nomaksā rēķinus un apgādā bērnus, kamēr pats staigā noskrandušos apavos - jo taču bērni pirmajā vietā. Kā vecāks var sevi cienīt, ja mēnešiem jākaro par elementāru uzturlīdzekļu apjomu bērnam (šķirtā ģimenē) un šeit nestrādā pants "nezināšana neatbrīvo no atbildības" -ar atpakaļejošu datumu minimālos uzturlīdzekļus no nemaksājoša vecāka piedzīt nevar (VBTAI popularizē tikai fiziskas vardarbības formas, bet vai bērns netiek pakļauts emocionālai vardarbībai dzīvojot nabadzībā?). Citi, kas var atļauties, dāvā bērnam visu ko viņš paģēr - jo taču bērna prieks vissvarīgākais - un tad sūdzamies, ka izaug cilvēki, kas neko nenovērtē. Pieņemot likumus, mūsu valdībā neviens nemēģina tos "iemēģināt" praksē (uzdod jebkuram jautājumu "un kā tad būs šādā situācijā?" - atbilde ir "oi, nezinu, jāpadomā...jāpakonsultējas...".
Jānis Štokmanis
Gunta Ancāne, Jums noteikti ir jāsāk pašai ar sevi. Raksts ir tāds uzskribelēts, kurš ne pie kā nenoved. Tajā nav ne sākums, ne nobeigums ar secinājumiem un ieteikumiem. Parasts , steigā uzrakstīts, depresīvs raksts raksts. Žults izgāšana uz vecākiem un tas arī ir viss. Liekas, ka jūs pati esat uzaugusi depresīvā ģimenē un sekas vēl šodien liek sevi manīt. Jūs nemaz neziniet un nespējat pieļaut, kas ir laimīga, smaidīga ģimene un bērni. Jums nav bijusi saskare ar dzīvespriecīgiem cilvēkiem - vai arī Jūs esat cilvēku nīdēja un pasauli redzat melnbaltā krāsā. Es esmu sastapies ar Jums līdzīgiem cilvēkam un to klātbūtne ir nomācoša. Tādu cilvēku klātbūtnē pat putni apklust. Kaut kādu sevis izdomāto modeli Jūs gribat uzbāzt citiem - nesanāks, sāciet lati sevi attīrīt no negatīvisma.
Anonīms lietotājs 8562
Paldies, 100% manas domas. Visdrūmākā depresija jūtama raksta saturā. Kāds bijis raksta mērķis, nav saprotams...
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti