Ir slikti, ka bērni cieš - gan viņiem pašiem, gan pieaugušajiem. Un tas ir slikti, no valsts interešu viedokļa raugoties, visas tautas veselībai nākotnē. Rietumeiropas pētījumi rāda, ka emocionāla nelabsajūta bērnībā pārkārto organisma fizioloģiju tādējādi, ka pieauguši šie bērni biežāk slimo ar dažādām slimībām – gan psihiskām, gan ķermeniskām (somatiskām).
Bez tam ir vēl citas sekas: šiem bērniem biežāk novēro t.s. uzvedības traucējumus, t.s. agresīvu uzvedību, atkarības no vielām, azartspēlēm, datorspēlēm u.tml.
Šiem bērniem biežāk veidojas tas, ko tautā sauc par “kompleksiem” – pārāk daudz smagu jūtu, emociju, kā dēļ neizdodas attīstīt savus talantus un potences, pat ja vecākiem finanšu līdzekļi tam ir pietiekami. Piemēram, t.s. “kautrīgais bērns.” Bez tam
kompleksaini cilvēki parasti neizklausās pārāk gudri, īpaši tāpēc, ka viņi baidās uzņemties atbildību sevi izpaust, un tādēļ ir viegli manipulējami.
Vēlētos uzsvērt vienu, toties ļoti būtisku iezīmi, kura izraisa hronisku emocionālu nelabsajūtu – absolūtu savstarpējas cieņas trūkums sabiedrībā.
Bērnus traumē:
- elementāras cieņas trūkums pret viņiem pašiem;
- pret viņu vecākiem no citu puses;
- necieņas pilnas attiecības visapkārt.
“Kā cilvēki” Latvijā nejūtas daudzi. Un pamati šai izjūtai tiek ielikti ģimenē, kuru veido emocionāli neveseli vecāki.
Tālāk to uztur sabiedrībā pieņemto attiecību kultūra. Bērnu vecumā tas ir traumatizējoši.
Un te nevar vainot likumus. Likumi mums ir labi. Tie nosaka bērnu labsajūtu sargājošus principus un noteikumus, tomēr dzīvē tā nenotiek.
Ikdiena ir tāda, ka paaudze pēc paaudzes latviešu vecāki izturas viens pret otru un pret saviem bērniem ar necieņu, neredz tajos vērtību, izturas kā pret kaut ko nevērtīgu. Un izaug bojāti cilvēki ar zemu pašcieņu, pašvērtības izjūtu. Pieminamas būtu vismaz trīs veidu sekas.
Pirmkārt – nespējīgi cienīt sevi. Tas var izpausties mazspējā kritiski analītiski domāt, spriest un uzņemties atbildību. Joprojām “es ticu viņam” prevalē pār “es domāju un uzskatu”. Joprojām mums ir cilvēki, kuri dzīvo pēc principa ”tu pasaki, ko man darīt un es izdarīšu”. Kuriem galvenais ir “ko citi teiks”, “vai tas būs pareizi”, “vai tas izskatīsies smuki” u.tml. Pēdējais hits, kuru esmu dzirdējusi, ir desmitgadīga zēna jautājums skolotājai:
"Skolotāj, vai Zeme ir tiešām apaļa, vai tā tikai jāsaka, lai būtu pareizi?”
Bez komentāriem par vecāku un skolotāju ieguldījumu.
Otrkārt, citus cienīt nespējīgi – arī vecākus ne. Arī pārējos ne. Arī dzimteni ne. Un tad bērni paši kļūst par vecākiem. Un tas ir burvju aplis. Un tā jau ir visas sabiedrības kopēja sāpe. Kopumā sabiedrība izturas nedroši un necieņas pilni. Joprojām nesveicināmies, ieejot ēkā, joprojām neskatāmies acīs, joprojām domājam “kā pareizi, t.i., par formu vairāk nekā par saturu. Nemākam uzrunāt viens otru darbā, sadzīvē, uz ielas, esam pazaudējuši “kungs, kundze” un vietā liekam neko. Paņēmiens uzrunāt vārdā, īpaši, ja to dara gados jaunāki cilvēki attiecībā pret vecākiem cilvēkiem, ir necieņas izpausme, ja nenotiek pēc vecāka cilvēka uzaicinājuma to darīt. Savas nedrošības dēļ kļūstam masveidā nepieklājīgi. Tomēr tas jau būtu cita raksta temats.
Mums trūkst gan labu audzināšanas tradīciju, gan labas audzināšanas, kas dod iespēju izaugt drosmīgiem, lepniem, neatkarīgiem, brīvību mīlošiem cilvēkiem.
Interesanti, ka Eiropas Savienības Cilvēktiesību hartas 1.pants ir tieši par to – tiesības uz cieņu. Tomēr princips -TAVAS TIESĪBAS BEIDZAS TUR, KUR SĀKAS MANĒJĀS – Latvijas ikdienā joprojām ir svešs.
Tā vietā hronisks īgnums, neapmierinātība, purkšķēšana, vaimanāšana, vainīgo un pāridarījumu meklēšana. Piemērs - prasot pieņemt stingrākus valsts valodas lietošanas noteikumus, paši latvieši ikdienā tai cieņu neizrāda.
Mums nav Tallinas situācijas, kur igauņu valoda skan visur.
Gribētu akcentēt, ka iepriekšējās paaudzes audzināja nevis stiprus cilvēkus, bet paklausīgus, pacietīgus, tādus, kuri bez pašcieņas ir gatavi panest ciešanas, pasūdzoties par tām, bet nevis pretojoties un sašūtot (lūk, vārdam sašutums pat nav izveidojusies atbilstoša forma!). Depresīvu un mazohistisku personību pulks, kuri gūst gandarījumu no “dzīvošanas grūti, smagi un sāpīgi”.
Šobrīd sāk veidoties otrs grāvis – narcistisku, pārlieku uz savām vajadzībām centrētu personību veidošana, kas atkal neveicina labu pašsajūtu ne cilvēkam pašam, ne citiem ap viņu. Šis nav pārmetums, šī ir fakta konstatācija. Viss, kas mums vajadzīgs – nopietna, dziļa, regulāra saruna sabiedrībā par būtisko, kas augošai personībai nepieciešams.
Kā izpaust cieņu pret bērnu?
Tik svarīgi saprast, ka tā sākas ar vecāku pašcieņu. Ar vecākiem, kuri pārsvarā ir apmierināti un priecīgi, un kuriem ir veiksmes stāsti stāstāmi, kā tikt galā ar dzīves grūtībām. Šādu vecāku mūsu bērniem joprojām trūkst.
Tāpēc daudziem grūti atrast ētisku vidusceļu starp pazemību un augstprātību, aroganci – t.i., veselīgas pašcieņas pozīciju.
To ir grūti izprast tiem, kuri audzināti pēc kalpu audzināšanas principiem, kuru galvenais uzdevums kā bērniem ir bijis - būt paklausīgiem un rūpēties par citu – pirmkārt vecāku - ērtībām, vēlāk jau neapzinātais kalpošanas mehānisms padara tos par labiem kalpiem jebkuram citam cilvēkam un jebkurai citai tautai.
Ieklausāmies mūsu tautas valodā – ikdienā tajā izpaužas slimīgi daudz baiļu, vainas, kauna.
Piemēram: “man bail, kā tas pasākums sanāks”, “šausmīgi labi”, “man kauns par viņu”, “tās tikai manas personīgās domas” “pagaidām labi, viss vēl labi..”u.tml.- visi šie teikumi no loģikas viedokļa ir aplami.
“Nelabvēlīga ģimene” mūsdienu izpratnē būtu tā, kurai ir nevis maz finanšu līdzekļu, bet gan maz emocionālas veselības, kurā vecāki nav gatavi uzņemties atbildību par savu bērnu labsajūtu.
Viss, kas bērnam nepieciešams, lai neaugtu kalpa liktenim, ir PRIEKS. Un vecāku vēlēšanās, lai bērns justos labi. To panākt ir vienkārši - likt centrā bērna, nevis savas intereses.
Ir nopietni jāķeras pie bērnu veselības un labsajūtas jautājuma, lai nākotnē būtu veseli un stipri cilvēki, kas valsts plānus ekonomikā, finansēs, tautsaimniecībā un citur spētu realizēt.
