Presē lasāms, ka Krievija nupat taisa troksni par Ukrainas rīcību kā "cinisku un necilvēcīgu". Varbūt šis raksturojums labāk derētu nevis zem smaidošās dziedātājas bildes, bet gan tūkstošu Ukrainas bojā gājušo karavīru māšu un bērnu sejām?
Krievijas dienesti ir izdomājuši diezgan labu šaha gājienu savas dzimtenes aizsardzībai – aizsūtīt uz Krievijai bīstamo šī gada Eirovīzijas konkursu cilvēku ar īpašām vajadzībām ir smalks manipulatīvs gājiens. Vājā puse – iespēja, ka šāda pārstāve cilvēkos raisa asociācijas par nespēju, ierobežotām vajadzībām un īpašām vajadzībām ne tikai attiecībā uz sevi, bet visu valsti. Tomēr Krievijai ir pamats cerēt, ka demokrātisko vērtību sabiedrībām nebūs drosmes redzēt realitāti, kāda tā ir patiesībā, un tās vienkārši steigsies palīgā “vājākajam”.
Reakcija, kādu varam vērot starptautiskos pasākumos uz konkrētas valsts, konkrētu pārstāvi, vienlaikus ir arī reakcija uz pašu valsti. Daudzu acīs Krievija cieņu un godu ir zaudējusi, vismaz tā tas esot Ukrainā. Tā kā šis pasākums notiks tieši Ukrainā, Krievijas pārstāvim nāksies izjust to emociju gammu, ko lielākā ukraiņu sabiedrības un arī starptautiskās sabiedrības daļa jūt pret šo valsti. Sašutums par Krievijas hroniskajām blēdībām, negodīgumu, “dūres tiesību” (vēsturnieks Agris Dzenis “Prūši karā ar likteni”) piekopšanu pret citām valstīm gandrīz jebkurā jomā – sportā, politikā u.c. ir sakrājies un var rezultēties pat klajā sašutumā un izsvilpšanā. Tomēr nesūtīt pārstāvi vispār Krievija atļauties nevarēja – pārāk nožēlojamu iespaidu rada šāda bēgšanas pozīcija.
Sūtīt cilvēku ar īpašām vajadzībām Krievijai ir gandrīz vienīgā iespēja netikt izsvilptai. Un arī labas manipulācijas iespējas, piemēram, mainīt sarunas tematu.
Ukraina runā par likumpārkāpumiem, ko konkrētais cilvēks izdarījis (un arī viņas pārstāvētā valsts) un tāpēc netiks ielaists valstī, savukārt Krievija par to, kā šis cilvēks izskatās, cik ir jauks un žēlojams. Kādam būtu Krievijai jāatgādina, ka stāsts “nav par krekliem, bet ir par sirdsapziņām”.
Labs veids, kā ārstēt projekcijas, atrodams bērnu sabiedrībā, kuri apvainojoša uzbrukuma gadījumā mēdz teikt: “Kas tā saka, tas pats tāds ir.” Projicēt var tieši tik ilgi, kamēr nav neviena, kurš šos vārdus pasaka.
Šai gadījumā Krievijai būtu bijis vērts atcerēties Francijas eksprezidenta Žaka Širaka kunga vārdus par “garām palaisto iespēju paklusēt”, nevis pievērst visu uzmanību jautājumam, kurā tev pašai ir vislielākie grēki. Starptautiskā sabiedrība varētu Krieviju konfrontēt ar kādu no tās nemitīgajām “ciniskajām un necilvēcīgajām” manipulācijām pret citām tautām. Piemēram, it kā vēstures, it kā vēsturisko robežu atjaunošanas vārdā Krievija šobrīd ir iebrukusi daudzās neatkarīgās valstīs, vienlaicīgi “aizmirstot”, ka tā pati vēsture prasa, atjaunojot vēsturiskās robežas, atdot vairākas teritorijas to patiesajiem īpašniekiem. Piemēram, Krievijai jau sen bija jāizvācas no Kaļiņingradas anklāva. Tas tika nodots pēc Otrā pasaules kara tai tikai uz 50 gadiem, un šis laiks ir beidzies. Vai atcerēties, ko pati parakstījusi 1994.gada Budapeštas memoranda 1. punktā, t.i., ka cienīs Ukrainas neatkarību un suverenitāti esošajās robežās.
Tātad, kamēr pati Krievija rīkojas “ciniski un necilvēciski”, šo un to “aizmirstot”, tam un tam uzbrūkot, vienu vēstures faktu aizmirstot, otru selektīvi atceroties, tik ilgi tā nav morāles un ētiskas normu eksperts un nav tiesīga šādus vērtējamus izteikt par citiem.
Žēl ir jaunās sievietes, dziedātājas, pret kuru tieši pašas dzimtene izturas “ciniski un necilvēcīgi”, izmantojot kā bandinieku savā politiskajā spēlē, ar atbaidošu vienaldzību pret upurjēra jūtām un emocijām.
Un tā kā šis ir cilvēks ar ierobežotām spējām, tad tāda uzvedība no pašas Krievijas puses patiešām ir “ciniska un necilvēcīga”.
Viss, kas nepieciešams konkursa rīkotājiem un politiķiem šobrīd, ir laba, veselīga pašcieņa, kas ļauj mierīgi atraidīt otra manipulācijas, norādot uz tām kā neloģiskām, sev īpašas privilēģijas pieprasošām un neadekvātām dotajā kontekstā.
