No vienas puses – ir zināms gandarījums par to, ka sabiedrība un arī atbildīgās institūcijas ir noskaņotas aktīvai rīcībai, lai atrastu un sodītu vainīgos, lai pieprasītu kvalitatīvāku būvnieku un arī uzraugošo amatpersonu darbu nākotnē. No otras puses – šajās debatēs vienlaikus ir vērojams arī kaut kas satraucošs un nepatīkams, kaut kas tāds, kas raisa bažas par to, vai tiešām visas svarīgākās mācībstundas no traģēdijas ir iegūtas?
Tas, kas satrauc visvairāk – atsvešinātība, ar kādu sabiedrības vairākums, tā sabiedrības daļa, kura nav saistīta ar politiku vai arī ar būvniecības nozari, runā par tiem, kuri formāli ir tiešie atbildīgie par situāciju būvniecības nozarē.
Klausoties daudzajās kaismīgajās debatēs par sabiedrības tiesībām pieprasīt atbildību, sodīt, uzlikt par pienākumu strādāt kvalitatīvāk un labāk, rodas iespaids, ka būvniecības nozare un to uzraugošās amatpersonas Ekonomikas ministrijā, pašvaldībās ir gluži vai ļaundabīgs, nelāgs svešķermenis Latvijas sabiedrības kristālskaidrajā miesā, un pietiek tikai ar lielu bardzību šo svešķermeni ārstēt, lai visas problēmas izzustu pašas no sevis.
Kaut gan nav gan grūti saprast, kāpēc notiek tieši tā, jo pietiekami ātra vaininieku atrašana palīdz nedomāt par daudziem šai plašajai sabiedrības daļai visai neērtiem jautājumiem. Pirmkārt, vai mēģinājums "izolēt sliktos ierēdņus un būvniekus" nav vienkārši mazdūšīgs mēģinājums mānīt sevi un censties sev iestāstīt, ka šie cilvēki nav auguši tajā pašā sociālajā vidē, ar tiem pašiem ētikas standartiem, ar to pašu izpratni par labo, ļauno, par atbildību un par pienākumu, kura piemīt mums visiem kopumā kā sabiedrībai. Jā, protams, var jau šādu domāšanu skaidrot ar Latvijas sabiedrībā tik populāro un nodeldēto dežūrfrāzi par to, ka „politiskā elite ir attālinājusies no tautas”, bet vai tiešām vajag, un vai tas nebūs kārtējais, nožēlojamais sevis mānīšanas mēģinājums.
Otrs neērtais jautājums – vai tā sabiedrības daļa, tās vairākums, kurš šobrīd tik kareivīgi un uzcītīgi prasa atbildību no nozares, no uzraudzības institūcijām, no pašvaldībām, ir tiešām gatava visus savus prasītos godaprāta, atbildības un kvalitātes standartus ievērot arī savos ikdienas lēmumos, savā ikdienas rīcībā? Manuprāt – nē!
Un satraucošākais ir tas, ka tieši „vienkāršās tautas” gatavība mainīt savu domāšanu un spēja uzņemties atbildību par savu rīcību ir nesalīdzināmi zemāka nekā jebkuram ierēdnim, būvniekam vai pašvaldības būvinspektoram.
Ikvienam skeptiķim varu ieteikt doties uz pašvaldību un savām acīm pavērot, kā norit, piemēram, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju sanāksmes par iespējamajiem rekonstrukcijas darbiem viņiem piederošajā mājoklī. Šajās sanāksmēs nākas dzirdēt tādus iedzīvotāju izteikumus un pārdomas, kuras liktu nobālēt pat visblēdīgākajam būvniekam un nolaidīgākajām ierēdnim.
Protams, mēs varam turpināt pievilkt skrūves būvniecības nozarei, ieviest stingrākus likumus, kontrolēt ierēdņus. Tomēr es uzskatu, ka nekas nemainīsies līdz laikam, kamēr iedzīvotājiem, bieži vien liekulīgi slēpjoties aiz sava maznodrošinātā statusa, praktiski bez jebkādām tiesiskām un morālām sekām tiks atļauts bezatbildīgi nolaist savu īpašumu līdz avārijas stāvoklim. Un nereti – arī veiksmīgi bloķēt citu, apzinīgāku īpašuma līdzīpašnieku mēģinājumus saglābt kopējo īpašumu un novērst apdraudējumus citu cilvēku veselībai un dzīvībai.
Jā, es tiešām nejutīšos drošs par Latvijas ēku un būvniecības drošību, kamēr man kaimiņos turpinās dzīvot cilvēki, kuriem, citējot viņus pašus, "ir pilnīgi vienalga", kas ar kopīgo daudzdzīvokļu māju notiks "pēc dažiem gadiem".
