Jau 9. klasē, kad vajadzēja izvēlēties vidusskolas mācību virzienu, zinājis, ka tas būs dabaszinātņu. "Laikam brāļa un vectēva iespaidā toreiz nolēmu karjeru saistīt ar būvniecību. Arī visi priekšmeti, kas varētu noderēt konkrētajā nozarē, padevās. Viss gāja tā, kā gribētos."
Motivācija – jauniešu dzirksts un zināšanas
Pedagoģijas lauciņā Mikus nokļuvis neplānoti. "Savulaik, kad absolvēju vidusskolu, biju pārliecināts, ka nekad mūžā neatgriezīšos atpakaļ skolā, kur nu vēl šādā statusā, bet dzīvē notiek visādi. Saprotu, ka tas, kā iepriekš biju saplānojis dzīvi, nav viens pret viens, kā sanācis šobrīd. Ir jāpieņem, ka ar laiku mērķi var mainīties, citreiz tie viens otru papildina vai arī dzīvē ienāk pavisam kas cits. Jābūt atvērtam. Piemēram, arī skolotāja pozīcijā nonācu nejauši. Man piedāvāja, es piekritu, man iepatikās! Piemācījos klāt pedagoģiju."
"Lielākā motivācija ir redzēt jauniešos dzirksti un prieku. Ja redzu, ka bērns ir sapratis mācību vielu un ja vēl viņam ir radusies papildu interese par to, tad vispār ir brīnišķīgi," skolotāja darbu vērtē Mikus.
"Jāteic gan, ka pagāja četri gadi, līdz es iemācījos novadīt, manuprāt, perfektu pirmo fizikas stundu, lai nesabojātu pirmo iespaidu par fiziku kā tādu," smaidot teic Mikus. "Ja man šķiet, ka viss izdevās, un redzu, ka arī viņiem tā liekas, tad viss ir līdzsvarā un tā, kā tam ir jābūt, lai būtu produktīvi."
"Uzskatu, ka jaunietim ir jādara tas, kas viņam patīk, nevis tas, ko liek darīt vecāki – šo domāju tieši par karjeru un profesionālo ievirzi skolas un studiju laikā. Tas var daudz ko ietekmēt pēc tam, tai skaitā iekšējo motivāciju – ja tā nebūs īstā, tad būs grūti sasniegt personīgos mērķus, jo jāpiepilda tomēr ir savi, ne vecāku sapņi. Vecāki tāpat pēc tam leposies."
Mikum ir arī sava audzināmā klase. "Esmu audzinātājs 9. klases skolēniem – lieliski bērni gan sekmju, gan uzvedības ziņā. Ļoti lepojos ar viņiem. Saprotu viņu aktualitātes, viņu valodu, viņu intereses – daļēji mums tās pārklājas, tādēļ ir viegli atrast kopīgu valodu."
Visu laiku būt kustībā
Mikus strādā divās darbavietās, studē un atrod laiku arī interešu pulciņiem. "Laikam jau man piemīt nelielas darbaholisma iezīmes," smejot noteic Mikus. "Pat brīvdienās vai mierīgos brīžos, ja teorētiski nav nekādi obligātie pienākumi vai darbi, es viņus radīšu. Vienmēr kaut ko izdomāšu, lai nodarbinātu sevi." Mikus sporto amatieru līmenī un dejo tautas deju kolektīvā. "Deja vienmēr uzlabo pašsajūtu – gan garīgi, gan fiziski. Savukārt sports – tie ir rezultāti. Kad ir redzams progress tajā, ko dari, rodas vēl lielāka motivācija turpināt."
Mikus nevēlas šobrīd prognozēt, ar kuru no nozarēm – pedagoģiju vai būvniecību – saistīs savu dzīvi ilgtermiņā, vispirms esot jātiek galā ar diplomdarbu augstskolā.
"Dažreiz mēdzu vairāk izplānot nekā izdarīt, tāpat arī ar laiku plāni kļūst reālistiskāki. Nu jau esmu iemācījies sadalīt lielo mērķi mazākos uzdevumus, lai mazāk uztraukuma pašam. Ja pa maziem solīšiem dara, tad arī viss raitāk sokas un kopumā kvalitatīvāk izdodas."
"Gudrs, vēl gudrāks" – jautrs piedzīvojums un labs treniņš
Miku saista erudīcijas spēles, nesen piedalījies Latvijas Televīzijas spēlē "V.I.P. – Veiksme. Intuīcija. Prāts", kā arī bijis dalībnieku vidū raidījuma "Gudrs, vēl gudrāks" pašos pirmsākumos.
"Piedalījos 2014. gadā, kas bija erudīcijas spēles "Gudrs, vēl gudrāks" pirmā sezona. Sanāca uzvarēt 10. klašu grupā. Noteikti liels paldies jāsaka klases audzinātājai, kura vienā klases stundā informēja, ka ir iespēja pieteikties. Tā kā es pats nezināju, kas mani tur sagaida, piekritu. Nodomāju, kādēļ nepamēģināt pierādīt sevi." Pēc tam Mikus piedalījās vēl divas reizes – 2015. un 2016. gadā. "Man ieslēdzās azarts, pieteicos atkārtoti, šķita, ka esmu vēl gatavāks nekā iepriekš. Tāpēc droši vien izdevās vēl divas reizes aizcīnīties līdz finālam."
Mikus ar duālām sajūtām atceras spēles ierakstus. "Uzkāpjot uz skatuves, domas vienkārši saslēdzās un kaut kur pazuda. Pēc tam, mājās skatoties, likās, kā varēja nezināt kaut ko tādu. Bet, neraugoties uz stresiņu, centos sevi maksimāli parādīt no labākās puses, turklāt – jo biežāk ko tādu dari, jo lielāks rūdījums tiek."
Ir viena situācija, ko Mikus jo īpaši spilgti atminas no spēles. "Bija jautājumu rubrika "Noslēpumu kaste", kurā bija jāatmin, kāds priekšmets ir kastē. Raidījuma vadītājs Valters stāstīja, ka tas ir saistīts ar kaut kādu nesenu notikumu futbolā. Man tajā brīdī atausa prātā ainiņa, ka esmu kaut kur "Twitter" manījis banāna asociāciju ar to notikumu. Neatminos precīzi, kas tas bija par joku, bet tajā brīdī atbildēju – banāns. Visi sāka smieties – atbalstītāji, klase –, neviens nesaprata, kādēļ un no kurienes es kaut ko tādu esmu ņēmis savā prātā, arī Valters bija neizpratnē, bet, jā, tas patiešām bija banāns. Man liekas, ka tobrīd man ļoti paveicās, līdzīgi kā filmā "Graustu miljonārs", kur dalībnieks atcerējās kaut ko no dzīves un paveicās spēlē."
"Pie manis arī uz skolu brauca ciemos "Gudrs, vēl gudrāks" komanda – vienu reizi bija Valters, divas reizes – Kaspars. Biju sagatavojis visādus ķīmijas paraugdemonstrējumus, ar Kasparu vēl bijām uz sporta zāli. Tas bija jautri. Vēl joprojām man ir labas atmiņas par dalību "Gudrs, vēl gudrāks" un vispār par pašu projektu kopumā. Arī pati raidījuma komanda ir ļoti forša – pozitīvi cilvēki, ar kuriem patīkami sadarboties. Nesen Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijā viesojās "Gudrs, vēl gudrāks" komanda, veidojot sižetu par vienu no dalībniekiem, pie manis pienāca un apsveicinājās operators Raivo Freimanis, lai arī pagājuši samērā daudzi gadi. Tas tā forši – var redzēt un sajust, ka viņi savu darbu uztver ļoti personīgi un dara to pa īstam un līdz kaulam. Gribētu, lai viņi turpina būt tikpat interesanti. Esmu paskatījies jaunās sezonas – redzu, ka studija ir kļuvusi šikāka, montāža labāka. Lai komanda turpina strādāt, lai nepadodas un lai raidījumam izdodas būt vēl vismaz tikpat daudzus gadus ēterā."
