ĢIT izrādes «Vaņa» apskats: Epizodes krātiņos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Atļaušanās garlaikoties. Tā ir mūslaiku izvirtīgā izklaide ikdienas dīkdienībā katram pašam savos domu krātiņos. Ģertrūdes ielas teātrī (ĢIT) tapusi izrāde „Vaņa”, kuras pamatā ir vairāk nekā 100 gadus atpakaļ radīta Antona Čehova luga „Tēvocis Vaņa”.  Stāsts ar režisora Andreja Jarovoja virsuzraudzību ir pārtapis par epizožu virknējumu, kur cilvēks meklē atbildi uz savu dzīves jēgu, ik pa brīdim plaukstā satverot revolveri kā risinājumu domu un emociju strupceļiem.

Kailuma pašpietiekamība

Izvēle veidot izrādi pēc Antona Čehova lugas motīviem atklāj režisora Andreja Jarovoja subjektīvo vēlmi atlasīt sev interesējošos lugas raksturus, izceļot to iekšējos konfliktus, kas vienlaikus virzītu arī ārējo izrādes kustību. Lai arī izrādes pieteikumā tās veidotāji piesaka laimes un mīlestības meklējumus, izrādes „Vaņa” noskaņas vairāk liek domāt par katra indivīda dzīves jēgas attaisnošanu, izvēloties noteiktas rīcības.

Spēcīgs atslēgas vārds šai izrādei ir kustība, jo tai nav tikai ilustratīva vai papildinoša funkcija, bet gan jēdzieniski pašpietiekama izteiksme. Izrādē „Vaņa”, kas norisinās režisora Andreja Jarovoja paša atturīgi iekārtotā un viegli pārveidojamā spēles telpā, pie aktieru kustību ainām strādājis igauņu horeogrāfs Karls Sakss kopā ar aktieriem. Kustību ainas izsmalcina emocionālo izrādes spriegumu. Tāpat kustību ekspresionismu papildina dzīvā skaņa. To rada paši aktieri, izmantojot tikpat vizuāli kailas klavieres, kas piesegtas ar dažām nošu līniju lapām, un elektriskās ģitāras aprautās zilbes.

Ar kustību, skaņu un skatuves laukuma transformējamo kailumu izrāde „Vaņa” panāk emocionāli spilgtākos izrādes mirkļus. Turpretī verbālās daļas, kur katrs aktieris runā pats savu tekstu, zaudē asumu un skatītāja spēju dzīvot varoņa pārdzīvojumam līdzi.

Teksti ir fragmentāri, brīžiem atgādinot tā atskaitīšanu, nevis izdzīvošanu (izņēmums ir noslīpētais aktrises Madaras Botmanes Soņas monologs par sievietes skaistumu). Pēc zināma atslābuma izrādes dialogu teksts atkal atgūst spēku komplektā ar kustību dinamiku, piemēram, epizodēs, kur tekstu nelasa pats tā varonis, bet citi aktieri, nosacīti aizkadrā.

Eksistenciālie monologi

Izrādei piedien lakonisms. Gan tekstā, gan varoņos, gan skatuves telpā. Patiesībā, iespējams, režisors būtu varējis atļauties samazināt verbālo daļu vēl vairāk, ļaujot runāt skaļāk kustībām, skatieniem, skaņām, aizkadra balsīm. Tas pilnveidotu stāsta ģeometrijas baudīšanu, piešķirot izrādei monolītumu, kas pašreiz pietrūkst, taču vienlaikus pieprasot no aktieriem vēl smalkāku lomu „tēšanu”.

Šoreiz visprecīzāk savas lomas „izgatavošana” izrādes vēstījumam izdevusies aktrisei Madarai Botmanei viņas radītajā Soņas stāstā; tāpat čehoviskās ilgās Jeļenas jeb Helēnas lomu sajutusi un izdzīvo arī Anta Aizupe, savukārt aktierim Ivaram Krastam Astrova tēlā pietrūkst pārliecinošākas cilvēknemīlestības jeb mizantropijas apliecinājuma, ko ārsts Astrovs tik dedzīgi apgalvo sarunās ar citiem.

Piemēram, tā, Antas Aizupes Jeļenas/Helēnas melni mežģīņotajam tērpam šalkojot, viņas iemiesotā varone, dīkdienības mākta, īslaicīgi fiziski iekaro ārstu Astrovu, kamēr Madaras Botmanes Soņa, smalkā ziedu rakstā piegrieztajai, atturīgi meitenīgajai kleitai virpuļojot uz melnās deju grīdas, ārsta Astrova neaizskaramības un nevērības pakājē izdzīvo savas emocijas, vīrietim pat nepamanot.

Izrāde, kas tiecas atklāt katra varoņa iekšējos pārdzīvojumus, norādot uz to, ka „katrs ir pa savam nelaimīgs”, sižetiski vienā brīdī tomēr koncentrējas uz kaislību ģeometriju. Tā savukārt sašaurinās līdz neregulāram trijstūrim, kurā ietilpst ārsts Astrovs un divas jaunas, bet pieredzes ziņā nesalīdzināmas sievietes Soņa un Jeļena ar atšķirīgu emocionālo attaisnojumu savai rīcībai ilglaicīgā vai mirklīgā vēlmē būt tuvāk ārstam Astrovam.

Aktierim Andim Strodam šoreiz Vaņas ādā pietrūcis gan spilgtuma sava varoņa emociju izgaismošanā, gan sazobes ar dāmu aktierspēli. Atblāzma no Antona Čehova lugas „Tēvocis Vaņa” ir saskatāma, taču izrādes nesošā konstrukcija šoreiz nav ne Vaņas tēls, ne citi lugas oriģināla varoņi, kas Ģertrūdes ielas teātra versijā palikuši aizskatuvē.

Pats Vaņa šoreiz ir palicis pavisam fonā: apzināti vai aktiera „garlaikotības” dēļ šajā lomā, tas nav līdz galam skaidrs. Ja Vaņas tēls iemieso sevī dzīves noguruma un bezcerības kvintesenci, kura ielauzusies arī pārējos trijos šī iestudējuma varoņos, tad izrādes nosaukums simbolizē dzīves garlaicību, nespējot sevi piepildīt iecerētajā veidolā, tādējādi nesot nelaimīga cilvēka nastu. Ja to nav iespējams atrisināt, iegūstot vēlamo, tad nākamais vājums ir šāviens. Trāpīgs vai netrāpīgs – vērsts uz sevi vai uz kādu citu, atkarīgs no katra paša domu virzības.

Izvēles revolveris, kas kā pašiznīcināšanās ierocis ir paslēpts katrā no mums, šoreiz šauj, visu izrādes varoņu kopīgi mērķēts, tādējādi pasvītrojot „vainīgos”, kas pamudina Vaņu uz šādu rīcību. Uz šāvienu, kas atbalsojas katrā pašā, atstājot bez atbildes visupirms jau pašiem sevi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti