Sadaļas Sadaļas

Ģirts Kasparāns: Baltkrievu glābšana pirmkārt ir pašu baltkrievu rokās

Neadekvātais kaimiņš aiz sienas atkal sadzēries, vicina dūres un sola visiem parādīt Kuzjas māti. Visvairāk žēl viņa sievas un bērnu, kam jau gadiem ilgi nākas sadzīvot ar vardarbīgā tirāna izgājieniem. Bet ko darīt, kā palīdzēt?

Kārtējo reizi izsaukt policiju? Sarunāt, ka ciema bodē pret viņu ieviesīs sankcijas un vairs nepārdos grādīgo dziru? Vienkārši aiziet un sadot pa purnu, lai nākamreiz padomā, pirms celt traci?

Varam palīdzēt, bet ne izlemt viņu vietā

Bet varbūt ar kaimiņu ģimeni nemaz nav tik traki? Ļaudis, kas bijuši pie viņiem ciemos, stāsta, ka dzīvoklis ir tīrs un sakopts, bērni pabaroti un aprūpēti. Visa saime cītīgi strādā, neviens nesēž uz pabalstiem, savā lauciņā audzē ekoloģiski tīrus kartupeļus, kādus pie mums reti kur vairs iespējams dabūt.

Tā viņi tur dzīvo jau 27 gadus, un sieva vēl nav saņēmusies drosmi, lai izšķirtos no valdonīgā despota.

“Vispār jau mans Batjka ir labs cilvēks, rūpējas par mani un bērniem. Tikai dažreiz sanāk par daudz iedzert, un tādās reizēs viņš pārvēršas par citu cilvēku,” stāsta sieva, kas no rīta ar pūderi nomaskē zilumus un dodas uz darbu.

Jā, mēs no malas varam palīdzēt: izsaukt policiju, piezvanīt bāriņtiesai, iedot sievai krīzes centra tālruņa numuru vai aizdot naudu jaunas dzīves sākšanai, bet lēmums par aiziešanu no vardarbīgā vīra būs jāpieņem viņai pašai.

Ļaudis baidās no pārmaiņām

Līdzīga situācija ir mūsu kaimiņvalstī Baltkrievijā, kur nekāds ārējais spiediens neizraisīs ilggadējā vadoņa Aleksandra Lukašenko krišanu, ja viņa padzīšanu nebūs gatavs atbalstīt Baltkrievijas tautas vairākums.

Lukašenko apgalvo, ka tieši viņš ir īstenais Baltkrievijas tautas aizstāvis, kurš cīnās pret ārējo spēku kaitīgo ietekmi. Baltkrievu tautas vārdā runā arī opozīcijas līderi, bet pagaidām viņiem nav izdevies mobilizēt tautas vairākumu, kas būtu gatavs nostāties pret Lukašenko.

Šķiet, ka visprecīzāk situāciju Baltkrievijā ir raksturojusi izcilā baltkrievu rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča intervijā Vācijas laikrakstam “Süddeutsche Zeitung”.

“Daži vēl tic Lukašenko. Citi viņu ienīst. Pa vidu ir pelēkā masa ar tiem, kas vēl nav izlēmuši, kurā pusē nostāties. Viņi baidās no pārmaiņām, viņiem pietiek ar to, ka var nopirkt ārzemju mašīnu, aizbraukt atpūsties uz Ēģipti vai iegādāties Ķīnā ražotās drēbes.

Agrāk viņiem nebija šādas iespējas, un viņi baidās, ka pēc Lukašenko pie varas nāks Krievijas kapitāls, mūsu rūpnīcas tiks uzpirktas pa lēto, bet kolhozus gaida likvidācija. Viņi baidās no Krievijas, no krievu kapitālisma modeļa.”

Baltkrievu "baiļu gēns"

Aleksijeviča uzskata, ka Baltkrievija ir “pēdējais komunisma bastions”, bet daudziem baltkrieviem ir “baiļu gēns”, pieradums pie dzīves verdzībā.

“Pat vecākie no mums neatceras, kāda bija dzīve brīvībā. Mums nav brīvības pieredzes,” secina Aleksijeviča.

Klusējošais vairākums joprojām samierinās ar Lukašenko varu un nepiedalās protesta akcijās, kas sākās pēc tam, kad pagājušā gada augustā Lukašenko nekaunīgi pasludināja sevi par prezidenta vēlēšanu uzvarētāju.

Līdzīga situācija ir arī Krievijā, kur pēc opozīcijas līdera Alekseja Navaļnija aicinājuma ielās izgājuši desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku, bet tā ir salīdzinoši neliela daļa no 144 miljoniem Krievijas iedzīvotāju.

Klusējošais vairākums turpina skatīties Kremļa propagandas TV kanālus, kas mudina priecāties, ka “Krima ir mūsējā”, un novērtēt “spēcīgā līdera” Putina sasniegumus.

Protams, var saprast vairumu Krievijas un Baltkrievijas iedzīvotāju, kas vienkārši grib dzīvot savu dzīvi: iet uz darbu, audzināt bērnus, baudīt mazos ikdienas prieciņus. Bet, ja nostāsies pret valdošo režīmu, tad tava dzīve būs ļoti apgrūtināta: vari zaudēt gan darbu, gan ienākumus, gan brīvību un pat dzīvību.

Nevar iebāzt cietumā 10 miljonus baltkrievu

PSRS valdošais režīms vairākus gadu desmitus ar represiju draudiem sekmīgi kontrolēja daudzmiljonu sabiedrību, bet kritiskais punkts tika sasniegts tikai tad, kad pret totalitāro režīmu uzdrošinājās nostāties ne vien tādi drosminieki kā “Helsinki–86” aktīvisti, bet arī vienkāršie ļaudis, kuriem bija apnicis, ka veikalā vairs nevar nopirkt desu.

Un tad, kad šī kritiskā masa ir sasniegta, neviens režīms vairs nav spējīgs tai pretoties. 1991. gada janvārī uz tautas manifestāciju Daugavmalā sapulcējās ap 500 000 no 2,7 miljoniem Latvijas iedzīvotāju.

Ja tagad Minskas ielās izietu 500 000 baltkrievu, tad Lukašenko ar pirmo lidmašīnu aizbēgtu uz Maskavu vai kādu citu sev draudzīgu valsti, kā to 2014. gadā izdarīja Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs.

Baltkrievijas “omoniešu” skaits tiek lēsts uz 1500 kaujinieku, un viņiem nekādi neizdotos nošaut vai iebāzt cietumā 10 miljonus baltkrievu. Protams, ir arī citas milicijas vienības un Baltkrievijas armija, bet nav teikts, ka krīzes situācijā tā nostāsies Lukašenko, nevis tautas vairākuma (savu brāļu, māsu, vecāku un bērnu) pusē.

Opozīcija ir mērķtiecīgi novājināta

Tāpat kā 1991. gada augusta puča laikā Krievijas karavīri nostājās tautas pusē un faktiski iedzina pēdējo naglu PSRS komunistiskā režīma zārkā. Bet, lai notiktu šādas pārmaiņas, opozīcijai ir nepieciešami arī spēcīgi līderi, kāds 1991. gadā bija Boriss Jeļcins, kurš bija gatavs pats kāpt uz tanka un saukt tautu cīņā par labāku dzīvi.

Krievijas prezidents Boriss Jeļcins uz tanka 1991.gada augusta puča laikā

Diemžēl tagadējā Baltkrievijas opozīcijas vadībā tik spilgtas personības nav manāmas, un tas ir saprotami, jo vairāk nekā 25 gadus ilgās valdīšanas laikā Lukašenko ir mērķtiecīgi izrēķinājies ar visiem, kas nopietni apdraudēja viņa pozīcijas.

Trimdā dzīvojošā Baltkrievijas opozīcijas līdere Svjatlana Cihanouska ir drosmīga sieviete, bet viņa nav Žanna d’Arka, kas varētu vest baltkrievus cīņā pret Lukašenko.

Cihanouska pirmdien tviterī izplatīja video ar nosodījumu Lukašenko režīma rīcībai un aicinājumu ieviest stingrākas sankcijas pret tagadējo Baltkrievijas vadību. Skatoties, kā viņa no lapiņas lasa paziņojuma tekstu, grūti noticēt, ka tā ir īstenā Baltkrievijas līdere; drīzāk izskatās pēc angļu valodas skolotājas, kas norāj nepaklausīgu skolēnu.

Stūrī iedzīts zvērs ir ļoti bīstams

Un neko nevar pārmest Cihanouskai, jo viņa patiešām bija angļu valodas skolotāja, pirms dažādu apstākļu sakritības dēļ tika uznesta revolūcijas viļņa virsotnē un kļuva par Lukašenko galveno konkurenti Baltkrievijas prezidenta vēlēšanās (tas notika, kad Lukašenko režīms apcietināja Cihanouskas vīru, politisko aktīvistu Sjarheju, kurš joprojām tiek turēts ieslodzījumā Baltkrievijā).

Skaidrs, ka Lukašenko no viņas nebaidās, un ar sava lielā brāļa Putina atbalstu viņš mēģinās pārciest arī Eiropas Savienības ieviestās sankcijas. Jo vairāk Rietumi palielinās spiedienu pret Lukašenko režīmu, jo vairāk izpaudīsies “aplenktā cietokšņa” mentalitāte un iespējamas arvien nežēlīgākas represijas pret baltkrievu opozīciju.

Diktatoru valdīšanas laikmetam parasti ir asiņainas beigas (Fidela Kastro režīms Kubā bija rets izņēmums), un Lukašenko noteikti ir ņēmis vērā Nikolajes Čaušesku, Sadama Huseina un Muamara Kadāfi bēdīgo pieredzi. Tas nozīmē, ka viņš mēģinās noturēties savā postenī līdz pēdējam, bet stūrī iedzīts zvērs ir ārkārtīgi bīstams.

Mums kā Baltkrievijas kaimiņiem tas neko labu nesola, jo varam sagaidīt arvien jaunas provokācijas, pirmdienas lēmums par Latvijas diplomātu izraidīšanu no Baltkrievijas bija tikai sākums.

Šogad septembrī gaidāmas Krievijas un Baltkrievijas kopīgās militārās mācības “Zapad 2021”, un šajā situācijā, kad gan Putins, gan Lukašenko iesaistījušies konfrontācijā ar Rietumiem, mums jābūt īpaši modriem.

Pirms kritizēt baltkrievus, jāpaskatās spogulī

Notikumu attīstība Baltkrievijā mums ir sagādājusi vēl kādu mācību: demokrātiju ir grūti izcīnīt, bet viegli pazaudēt. 1994. gadā Lukašenko uzvarēja brīvās un godīgās vēlēšanās, bet tagad viņa sāncenšiem vairs netiek dota šāda iespēja.

Pirms no augšas raudzīties uz nabaga baltkrieviem, kas 27 gadus netiek vaļā no sava Batjkas, mums vispirms derētu paskatīties spogulī, jo arī Latvijā netrūkst cilvēku, kas jūsmo par Lukašenko, Putina, Trampa, Orbāna un citu “stingrās rokas” piekritēju īstenoto politiku.

SKDS aptaujā gandrīz divas trešdaļas (64%) respondentu atbalstīja viedokli, ka Latvijai ir nepieciešams “viens stingrs līderis ar plašām pilnvarām”, lai uzlabotu situāciju valstī.

Viens stingrās rokas piekritējs jau ir nonācis aiz restēm, bet uz Vadoņa lomu netrūkst arī citu pretendentu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt