Situācija patiesi kutelīga – jauns galvenais treneris, kuram šis ir pirmais darba gads pie valstsvienības stūres, tikai septiņi gūti vārti sešās pārbaudes spēlēs (neskaitot mačus ar Slovākiju), visbeidzot septiņi debitanti sastāvā, kuri pasaules čempionāta līmeņa hokeju līdz šim ir baudījuši tikai pie TV ekrāniem. Galu galā, pesimisti noteikti sitīs dūri galdā un kliegs, ka Latvijas izlase Prāgā, visticamāk, būs vienīgā no astoņām komandām, kuras sastāvā nav neviena pārstāvja no pasaules labākās hokeja līgas NHL (situāciju varētu labot Ķēniņa pēkšņa atrašanās un ierašanās).
No NHL varbūt arī nebūs neviena paša, taču tas vēl nenozīmē, ka mūsējos Prāgas ledus arēnā visi varēs dauzīt pēc sirds patikas. Izlasē apņēmības netrūkst un pat allaž norūpējušos vaigu rādošais LHF šefs Kirovs Lipmans šopavasar smaidot saka, ka jūtas tik mierīgi kā nekad, jo komanda izdarījusi visu un pat nedaudz vairāk, lai mājup varētu braukt ar paceltu galvu.
Bļāvējus un panikas sējējus apklusināja pēdējās spēles ar Slovākiju. Pārbaudes mači gan nav nekāds rādītājs, jo iepriekšējo gadu pieredzē ir gadījumi, kad pēc kārtīga fiasko sagatavošanās posmā, “īstajos” mačos viss aiziet uz urrā.
2009. gadā pirms braukšanas uz Berni Latvija uzvarēja divās no sešām pārbaudes spēlēm, bet Šveicē aizkļuva līdz ceturtdaļfinālam. Savukārt divus gadus vēlāk pirms čempionāta Manheimā mēs bijām pārbaudes spēļu karaļi, uzvarot piecos no sešiem mačiem, taču Vācijā spēle tobrīd Oļega Znaroka vadītajai komandai īsti nevedās.
Priecē, ka pēc paknapā sākuma ar Baltkrieviju un Franciju, kā arī pamatīgā pēriena Norvēģijā izlasē nesākās panika vai vainīgo meklēšana. Kļūdas tika izanalizētas, spēles kvalitāte uzlabota un sagatavošanās beigu akords bija divas skaistas uzvaras pret neparocīgajiem slovākiem, kurus divas reizes pēc kārtas pārspēt nemaz tik bieži nav izdevies. Galvenais pārliecību, ka komanda var, nepazaudēt pēc pirmajiem mačiem Prāgā, kuros nāks pretī grupas favorīti.
Šoreiz svarīgākā loma izlases veiksmēs un neveiksmēs varētu būt nevis kādam no līderiem, bet gan trenerim. Aleksandrs Beļavskis šajā arodā nav iesācējs, taču viņa līdzšinējie panākumi arī nav bijuši skaļu ovāciju vērti.
Ne velti treneris pats ir atzinis, ka darbs pie Latvijas izlases stūres viņam ir kā avanss, kurš vēl būs jāastrādā. Viegli tas nenāksies, jo palīgu soliņš mūsdienu hokejā Beļavskim ir nepieklājīgi īss. Pat grūti atcerēties, vai kādā izlasē uz pasaules čempionātu bijuši tikai trīs treneri, no kuriem viens atbild par vārtsargiem.
Nav runa par kanādiešiem, krieviem, zviedriem, vai somiem, kuriem treneru kolektīvs un apkalpojošais personāls nereti sasniedz teju vai pašu hokejistu skaitu. Taču arī norvēģi, dāņi, vācieši un francūži jau sen nokomplektē kuplākas treneru brigādes. Iespējams, Beļavskim tieši tāpēc, ka palīgu ir tik, cik ir, vēl pirms čempionāta jau nācās atzīt pieļautu kļūdu, vispirms Gunāru Skvorcovu atskaitot, bet pēc nedēļas pauzes aicinot uzbrucēju atpakaļ. Šāds gadījums jaunāko laiku Latvijas hokeja vēsturē tomēr nebija piedzīvots. Divas gudras galvas nav slikti, bet, ja būtu trīs vai četras, sliktāk noteikti nebūtu, jo īpaši, ja Beļavskim pašam ļautu izraudzīties sev vēl vienu asistentu. Te akmens Lipmana lauciņā, jo Kūlena pieteikšana par palīgu, kurai gan sekoja kanādieša noņemšana no trases, notika bez Beļavska iesaistīšanas, kurš par savu potenciālo palīgu uzzināja no medijiem.
Komandas sastāvs ir interesants kaut vai septiņu debitantu dēļ, jo allaž ir intriģējoši redzēt jaunas sejas darbībā. Pārbaudes spēlēs stabilu sniegumu rādīja vārtsargi, kuriem Prāgā noteikti nāksies vilkt vezuma smagāko ilksi.
Masaļskis izlasē allaž bijis labs, debijas spēli čempionātā ir nopelnījis Muštukovs; kā treneri sadalīs viņu spēles laiku un vai beigās kārtis vēl vairāk nesajauks Gudļevska parādīšanās, rādīs laiks. Aizsardzība pat bez Kuldas, Bārtuļa un Pujaca ir gana stabila un pieredzējusi. Rīgas “Dinamo” grenadieri Sotnieks, K.Rēdlihs, Cibuļskis, arī Jerofejevs un Galviņš KHL hokejā ir apēduši nevienu vien pudu sāls un ceļu negriezīs ne Krosbijam, ne Jāgram. Vismaz čempionāta sākumā aizsardzība tiek gatavota kā izlases galvenais ierocis, kurš tika labi ieeļots pārbaudes mačos. Nekādi zaļie puikas nav arī abi debitanti – Širokovs un Demiters, kuri tik augstā līmenī nekad nav spēlējuši, taču arī Kazahstānā un Šveices otrajā līgā hokejs ir gana laba līmeņa.
Grūtāk būs ar uzbrukumu. Treniņos un spēlēs virknējumi ir mainīti uz nebēdu. Pret slovākiem it kā viss aizgāja, taču - kāda būs treneru rīcība, ja Prāgā atkal smailes vīri sāks buksēt? Trīs maiņas uz papīra izlasē ir solīdas, no kurām iemest var jebkura, bet vai iemetīs? Domājams, ka lielākā daļa spēļu ar Latvijas izlases līdzdalību nebūs pārlieku rezultatīvas, tik jācer, ka abu komandu izpildījumā.
Pozitīvi, ka pirms čempionāta izlasē ir saglabājies tas darbīgais un pozitīvais mikroklimats, kurš komandā ieviesās vēl Teda Nolana laikā. Komandā joprojām sprēgā joki, spēlētāji pie pirmās izdevības cenšas viens otru pavilkt uz zoba. Ar humoru un smaidu sejā darbs vienmēr veicies labāk. Latvijas Hokeja federācijas noteiktais uzdevums – 10. vieta - šai komandai nebūs viegls, bet kurš ir teicis, ka iepriekšējie pavasari bija kā omulīga saruna pie alus kausa? Vietu zem saules hokejistiem nāksies izcīnīt ar sviedriem un asinīm, tāpēc jāatbalsta puiši un jācer uz izdošanos.
