Tad, kad es sāku rakstīt šo dienasgrāmatu, šaubījos, vai man maz jāraksta, jo citi cieš vairāk par mani. Piekritu tomēr, un tagad saprotu, ka stāstam vajag nobeigumu. Atvainojos, tas bija tik ilgi. Bāc, mirst dažas klases vecāki džeki, ko es tur varu rakstīt par saviem atkritumiem.
Jā, par slimošanas praktisko daļu. Ja jūs abi saslimstat un nedrīkstat iet ārā, nav, kas iznes miskasti. Man bija kauns (stulbi galīgi, bet jā) lūgt to izdarīt draugiem, kas atveda pārtiku, un mums galu galā ir divi balkoni. Tā miskaste varbūt pat nebija tik liela. Bet. Mēs neesam perfekti zero veisteri, bet šķirojam atkritumus un pārtikas atliekas vedam uz laukiem kompostā. Mums ir kaķis. Un tā divu nedēļu laikā savācās tāda krava, ka es pat teicu vīram, varbūt naktī nonesam to kompostu uz miskasti. Vīrs bija principiālāks, un visi slimības laika pārtikas atkritumi nonāca laukos komposta kastē.
Par noteikumu ievērošanu. Es nevarēju pati aizbraukt uz testu, mani veda vīrs, kas nedrīkstēja iet ārā no mājas. Mēs pēc tam mašīnai ielējām benzīnu. Ar cimdiem.
Es vienai medicīniskajā manipulācijā lūdzu atļauju nelietot masku, godīgi pasakot, ka esmu pārslimojusi un neesmu infekcioza. Fizioterapijas laikā 2 metrus no fizioterapeites noņēmu masku, pateicu, ka neesmu infekcioza.
Atpakaļ pie slimības gaitas. Kamēr gaidīju antivielu testa rezultātus, zvanīju draudzenei Santai dzimšanas dienā, kādu stundu runājām par slimošanu, sarunu beidzām ar to, cik laba dzimšanas dienas izrunāšanās sanāca, tad piezvanīja studiju biedrs un kolēģis Kristaps un vēl stundu norunājām. Arī par stigmatizāciju. Tagad ir pagājis vairāk laika, vairāki ir izslimojuši, bet
pirms mēneša pat medicīnas iestādē, ja nāci nodot analīzes pēc saslimšanas, uz tevi skatījās kā uz spitālīgo.
Manā draugu burbulī tas nebija raksturīgi, parastā reakcija bija: nu kā tad tas bija, forši, ka visi veseli, bet dažas reizes es ieraudzīju pretī seju, kas skatās uz spoku. Tajā vienā momentā ar tām medicīnas iestādēm man nebija niknuma, saprotams, viss ir jauns, un uzņemšanās jau reti strādā mediķi, bet vienā brīdī tu esi tik noguris. Bet bija viens vakars, kad es prasīju, ko viņi domā, vai ka es eju sabiedrībā infekcioza pēc mēneša mājās? Vīrs man teica: viņi nedomā neko.
Atpakaļ pie sistemātikas. Sekas.
Biju pie ārstējošās ārstes. Man likās, ka nekas nav mainījies, tikai nogurums (par to pēc brīža), bet pretestības testi teica kaut ko citu. Daktere teica, neuztraucieties, katra infekcija atstāj iespaidu, pēc pusgada skatīsimies, bet
tas pretestības testa kritums bija tik liels.
Nogurums. Es sāku sagatavoties, ka tas nemazināsies. Kaut kā filozofiski jātiek ar to galā.
Laimīgu Jauno gadu, draugi!
