Evita Puriņa: Neceļot skolotāju algas, ministri apliecina - izglītota sabiedrība Latvijā nav prioritāte

Pagājušā gada sākumā pēc ilgiem strīdiem ar nozares arodbiedrību valdība beidzot apstiprināja skolotāju algu pieauguma grafiku. Nekā kosmiska tajā nav - līdz 2022. gadam zemāko darba algu par vienu likmi paredzēts pakāpeniski pacelt līdz 900 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Salīdzinājumam: Igaunijā, kas skolēnu zināšanu līmenī mums tālu priekšā, jau šogad pedagogu minimālais atalgojums ir 1250 eiro jeb gandrīz divreiz lielāks nekā Latvijā.

Negribīgi, sakostiem zobiem, uzklausot skolotāju draudus par piketa rīkošanu Māra Kučinska (Zaļo un Zemnieku savienība) valdība pērnruden izpildīja grafika pirmo soli. Ar septembri palielināja atalgojumu no 680 līdz 710 eiro par likmi.

Klausoties priekšvēlēšanu debates, kurā izglītības kvalitāte tika daudzināta kā viena no galvenajām prioritātēm vai visu partiju runās, pat prātā nevarēja ienākt, ka ar nākamo pakāpienu - 750 eiro no šā gada septembra - varētu rasties problēmas. Taču te nu mēs esam. Jaunā daudzsološā premjera Krišjāņa Kariņa ("Jaunā Vienotība") valdība, no kuras gaidām gudras reformas Latvijas izaugsmei, darbu sākusi ar neizprotamu un muļķīgu lēmumu. No visa normatīvos nostiprinātā tā izsvītrojusi tieši pedagogu algu pieaugumu.

Par to, kāpēc ir akūti svarīgi celt skolotāja profesijas prestižu, it kā taču sen vairs nebūtu jārunā. Kā rūgta anekdote pērnvasar izskanēja ziņa, ka pedagoģijas augstskolu beigs tikai viena fizikas skolotāja visā Latvijā. Mūsu skolotājiem ir trešās zemākās algas Eiropas Savienībā. Mūsu pedagogi ir vieni no gados vecākajiem, jo jaunie, pat ja beidz augstskolas, zemo algu un grūtā darba dēļ uz skolām neiet vai pamet to pēc pāris gadiem. Mums ir mazākais skolotāju vīriešu īpatsvars. Gan lielās, gan mazās skolās visā Latvijā katastrofāli trūkst ne vien fizikas, bet arī matemātikas, ķīmijas, angļu valodas un citu zinību skolotāju.

Visbeidzot - vai vēl jāstāsta, ka ne jau lielāki pabalsti, bet kvalitatīva izglītība ir īstais ceļš ārā no nabadzības slazda? Atkal jāatgādina, ka ienākumu nevienlīdzībā esam starp pirmrindniekiem? Ka Latvijas lauku skolas lielā mērā tieši labu skolotāju trūkuma dēļ šo uzdevumu - sniegt labu izglītību nabadzīgākajiem - nepilda? Ka saskaņā ar neskaitāmiem starptautiskiem pētījumiem spējīgs un motivēts skolotājs ir kvalitatīvas izglītības absolūti galvenais nosacījums?

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) vienmēr ir bijusi partiju iekārota tikai pirms vēlēšanām. Tagad redzam rezultātu - nozarei nonākot iesācēju partijas un lielās politikas džungļu likumus vēl neiepazinušas ministres rokās, skolotāji izrādījušies tie, kuriem solīto var nepildīt. Klusums skan arī no tās valdības partijas, kurai izglītība un nevienlīdzības mazināšana pirms vēlēšanām bija prioritāšu prioritāte.

Arī izglītības ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) ir pārsteidzoši viegli samierinājusies ar pieredzējušo valdības kolēģu diktātu, toties saņēmusi finanšu ministra Jāņa Reira ("Jaunā Vienotība") uzslavas par to, "cik ātrā laikā cilvēks ir iepazinis sistēmu".  No Reira nudien var mācīties gan "sistēmu", gan tai pienākošos cinisko retoriku. Tā vietā, lai atvainotos par solījumu nepildīšanu, finanšu ministrs iet pretuzbrukumā. "Tas ir mēģinājums neko nedarīt izglītības kvalitātes uzlabošanai un paņemt naudu tikai no valsts," intervijā žurnālam "Ir" viņš sarāj pašus pedagogus. 

Reirs pamāca, ka "algu paaugstināšana nav reforma", proti, lielākas algas tiekot prasītas, neizdarot nepieciešamo kvalitātes uzlabošanā un skolu tīkla optimizācijā. Vai tiešām Reirs, kurš kopš novembra beigām pildīja arī izglītības ministra pienākumus, nav pamanījis, ka pērn pašvaldības ir slēgušas, apvienojušas vai citādi reorganizējušas 65 skolas? Un nezina, ka tas ir pārliecinoši lielākais skaits viena gada laikā kopš masveida izmaiņām skolu tīklā 2009. gada krīzes laikā?

Finanšu ministrs arī varētu viest skaidrību, cik tad liela ir budžetā nu nekādi neatrodamā summa, kas vajadzīga, lai solīto algu kāpumu pedagogiem varētu nodrošināt jau no šā gada septembra. Kāpēc publiski joprojām tiek runāts par 15 vai pat 40 miljoniem, ja pēc Šuplinskas teiktā, runa ir tikai par deviņiem? Viņas stāsts par sarunām ar Finanšu ministrijas ierēdņiem arī apstiprina nojaušamo, proti, nekādas kvalitātes sasniegumu vērtēšanas nebija. Algu pieauguma ailīti jau sākumā atstāja tukšu, lai nebūtu lieku klapatu.

Ja valsts ar deviņu miljardu budžetu un 3% plānoto ekonomisko izaugsmi nevar atrast 9 miljonus eiro skolu kvalitātes celšanai, tā pati sev izraksta nabadzības apliecību. Atliek cerēt, ka Saeimas deputāti izrādīsies gudrāki par valdību, ka skolotāji nesamierināsies ar kārtējo pļauku un algas pieaugums būs jau šogad.

KONTEKSTS:

Lai gan pēc nospraustā pedagogu darba samaksas grafika šogad vienas slodzes likmei bija jāpalielinās līdz 750 eiro līdzšinējo 710 eiro vietā, 2019. gadā pedagogu algu palielinājums nenotiks. Finanšu ministrs iepriekš ieteica naudu meklēt IZM iekšējās rezervēs, tomēr Šuplinska atzina, ka visu nepieciešamo summu - 27 miljonus eiro - neizdosies atrast.

Pedagogu arodbiedrība norādījusi, ka jau otro reizi valdība netur pedagogiem dotos solījumus. Arodbiedrība ir gatava veikt arī proaktīvākas darbības, lai panāktu, ka valdība pilda pērn apstiprinātajā pedagogu darba samaksas grafikā noteikto.

Pedagogu darba samaksas grafiks paredz, ka katru gadu pedagogu algas celsies, līdz 2022. gadā minimālā likme būs 900 eiro mēnesī.

Jau ziņots, ka ministri vienojušies finanšu noziegumu apkarošanai piešķirt papildu 7,6 miljonus eiro, taču tas jau tā apjomīgo robu budžetā palielinājis līdz 44,5 miljoniem eiro.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti