Eva Johansone: Divas svarīgas stundas nedēļā

Reiz lasīju, ka Austrālijā veiktā pētījumā secināts, ka cilvēki, kuri vismaz divas stundas nedēļā velta brīvprātīgajam darbam, jūtas laimīgāki. Kādēļ tieši divas stundas nedēļā? Tās ir apmēram 100 stundas gadā. Palīdzēšana citiem, negaidot atalgojumu, ceļot pašapziņu un vairojot prieku. Piedevām, stiprinot demokrātiju un vietējo kopienu. Šodien, 5. decembrī, pasaulē svin Starptautisko brīvprātīgo dienu.

Pirms daudziem gadiem kopā ar Valdi Melderi vadīju publisku pasākumu. Pēc kāda laika man zvanīja organizatori, lai pavēstītu, ka dubultos manu honorāru, jo Valdis Melderis nolēmis, ka to vadīs brīvprātīgi. Samulsu, taču noskaidroju, ka viņš tā darot regulāri, lai nezaudētu prieku par darbu un to, ka dara to jēgas, nevis pienākuma dēļ. Šis pasaules redzējums šķita uzrunājošs, jo šķita, ka tobrīd brīvprātīgā darba principu ievēro lielākoties tie, kuri nāk no nevalstisko organizāciju (NVO) vai labdarības kustību vidus.

Atceros, ka 2003. gadā kopā ar vēl trim jauniešiem Latvijas Jaunatnes padomes virtuves telpā sniedzām interviju jauniešu žurnālam par brīvprātīgu darbošanos bērnu un jaunatnes NVO. Visi šie jēdzieni bija jauni un skaidrojami. Piemēram,

10. klasē skolotāja man regulāri aizrādīja, ka brīvprātīgais darbs un NVO ir laika nosišana. Bija grūti izstāstīt, ka pēc stundām vērtīgi pavadu laiku.

Tagad 17 gadus vēlāk, pārlasot šo interviju, saprotu, ka daudz plašāks cilvēku loks zina, kas ir brīvprātīgais darbs.

2006. gadā Latvijā rīkoja NATO samitu, kurā plašā kampaņā aicināja pieteikties brīvprātīgos. Šis pasākums ļāva daudzpusīgāk Latvijas sabiedrībai palūkoties un novērtēt, ka brīvprātīgais darbs ir ne tikai palīdzēšana kādam citam, bet arī pieredzes gūšana, mācīšanās un izaugsme pašam.

2008. gadā XXIV Vispārējie latviešu Dziesmu un XIV Deju svētki aicināja lielā pulkā pieteikties brīvprātīgos, kuri palīdzētu kopīgi ar svētku rīkotājiem īstenot svētku nedēļu. Daudzi izprata, ka kopīgs brīvprātīgais darbs rada svētkus ne tikai citiem, bet ļauj priecāties pašiem un piedalīties sava nacionālā mantojuma, vērtību saglabāšanā. Būt līdzdalīgiem nozīmīga kultūras notikuma tapšanā. Kopš NATO samita un Dziesmu svētkiem brīvprātīgā darba jēdziens kļuva saprotamāks un populārāks, taču arvien tika uztverts kā kampaņveidīgs īstermiņa process.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā ieviesa dažādas Eiropas brīvprātīga darba iespējas, kas ļāva ne vien jauniešiem bez maksas aizceļot uz kādu valsti, bet piedzīvot, ko nozīmē ikdienas brīvprātīgais darbs citā valstī. Man pašai 2013. gadā šādas programmas ietvaros bija iespēja astoņus mēnešus brīvprātīgi strādāt Sumatras salā Indonēzijā. Iegūtā pieredze, draudzības, pavisam citas kultūras, reliģijas un valodas iepazīšana bija naudā nenovērtējama pieredze. Vēlāk Latvijas Televīzijas raidījumiem gatavoju sižetus par citiem jauniešiem brīvprātīgajiem Eiropā. Lielākā daļa intervijās atzina, ka šāds darbs ne vien sniedz palīdzīgu roku sabiedrībai, bet vēl vairāk – pašiem. Atceros, itāliešu puisis Dario atbildēja, ka

šajā steidzīgajā pasaulē ir veldzējoši uz brīdi darīt kaut ko labu bez personiska aprēķina.

Kopš 2016. gada Latvijā ir Brīvprātīgā darba likums, kas noteic, ka brīvprātīgo darbu var organizēt biedrības un nodibinājumi, tostarp arodbiedrības un to apvienības, valsts un pašvaldību iestādes, kā arī politiskās partijas un to apvienības. Kā arī nosaka atbildības starp brīvprātīgo un darba organizatoru. Šodien, salīdzinot ar laiku, kad pirms 17 gadiem skaidrojām, kas ir brīvprātīgais darbs, notikušas krasas pārmaiņas. Lai arī arvien – salīdzinot ar ASV un Eiropas Savienību – Latvijā pastāvīgu brīvprātīgo darbu veic ļoti mazs cilvēku skaits, tomēr šodien brīvprātīgo darbu novērtē darba devēji un par to pat var saņemt atzinības.

Šogad Latvijas Skautu un gaidu centrālā organizācija, svinot savas atjaunošanas trīsdesmitgadi, izveidoja 30 sekunžu garus video, kuros skauti un gaidas stāsta par saviem brīvprātīgajiem darbiem, sapņojot par to, kāda būtu Latvija, ja ikviens vismaz divas stundas nedēļā veltītu brīvprātīgajam darbam.

Viņi veic visdažādākos darbus: rūpējas par dzīvniekiem, māca frīsbiju, kopj tautastērpus, rīko pārgājienus dabā, attīsta uzņēmējdarbības vidi, māca burāt utt. Skautu un gaidu kustībā ikdienā darbojas ap 100 brīvprātīgo skautu un gaidu vadītāju, kuri katru nedēļu velta vidēji 5–10 stundas brīvprātīgajam darbam. Viņi plāno un vada darbu ar jaunatni vietējās kopienās – vada nodarbības, organizē pārgājienus, nometnes, apmācības un citus izglītojošus pasākums bērniem un jauniešiem.

Gribētos, lai brīvprātīgajā darbā pastāvīgi iesaistītos lielāks cilvēku skaits, palīdzot organizācijām, projektiem un norisēm, kas uzrunā pašus. Varbūt šis savādais un grūtais gads ļaus apdomāt, kādu iniciatīvu vai notikumu gribētos atbalstīt vai jaunradīt, lai padarītu sevi par 100 stundām gadā laimīgāku.

Un īpašs sveiciens šodien visiem tiem, kuri jelkad veikuši brīvprātīgo darbu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt