- daļa, kur sieviete atceras, kā strauji aprāvies viņas bērnības vaļasprieks, jo tēvs to aizliedzis.
- daļa – "aukstais karš" ģimenē jeb kā paciest tēva apvainojumus mammai.
- daļa, kur meitene tiek lamāta, pārspīlēti sargāta no aukstuma, kā arī cīnās ar alerģiju un stresa izraisītiem veselības traucējumiem.
- daļa, kā meitene nokļūst elitārā skolā, pilna cerībām, bet no totalitārisma mājās, piedzīvo diktatūru skolā.
- daļa, kurā meitene atzīst, ka 11 gadu vecumā vēlētos pārtraukt savu dzīvi.
- daļa, kurā vecāki, sagaidot visu bērnu 13 gadus, beidzot šķiras. Bērni izvēlas dzīvot ar mammu.
- daļa, kurā viņa stāsta, ka arvien piedzīvo trauksmi, meklē atbildes un cenšas samierināties, ka viņai nebija cieņpilna bērnība.
Atbildes meklējot...
2020. gada pirmajos mēnešos, kad pasaulē strauji sāka izplatīties Covid-19, es sekoju jaunākajai informācijai pasaules masu medijos par to, kādi ir saslimšanas simptomi utt. Kaut arī lokālās transmisijas Latvijā tobrīd vēl nebija, drīz vien kļuva skaidrs, ka situācija ir pavisam nopietna un kuru katru brīdi tas sāksies arī pie mums. Tas bija neizbēgami – kādam bija lemts kļūt par pirmo inficēto personu Latvijā.
Tajā brīdī sāku mosties katru nakti pēc kārtas pa 10 reizēm... Man šķita, ka man ir elpas trūkums un drudzis... To pavadīja ārkārtīga trauksme un neizskaidrojama vainas apziņa. Es ātri vien sapratu, ka tas ir pēctraumatiskā stresa sindroms. Jautājums drīzāk bija – ar kādu epizodi tas saistīts. Vēl pēc dažām dienām (respektīvi, negulētām naktīm) sapratu, ka man tas zemapziņā atsauca bērnību un garā klepus lēkmes, kad daudzkārt jau paspēju padomāt, ka nosmakšu un nomiršu. Bet gaidītā cilvēciskuma vietā dzirdēju klaigāšanu, ka es esot tāda pati histēriķe, kā mana māte, un klepojot tāpēc, ka gribot klepot. Tas ir tik absurdi, ka zemapziņas līmenī es baidījos no nepatikšanām, kādās iekulšos, ja inficēšos ar Covid-19, nevis no inficēšanās kā tādas...
Pieaugušai sievietei, kas cietusi no emocionālās vardarbības, var būt ārkārtīgi grūti par to runāt, jo to varētu nosaukt par “pasīvo” agresijas formu. Nespēdama pretoties, es pasīvi pieļāvu, ka kaut kas notiek ar mani. Tas saistās ar bezspēcību, bezpalīdzību un izpratnes trūkumu. Man tika atņemta daļa no manis – mana spēka un būtības. Atgūstoties no piedzīvotā, ir vēlēšanās aiziet, atpakaļ neatskatoties. Atzīt savas emocionālās rētas nozīmētu izrādīt vājumu. Tas ir pašcieņas jautājums – nesagādāt savam pāridarītājam vēl vairāk gandarījuma, izrādot, ka viņam patiešām izdevās mani sāpināt.
Vēl daudzus gadus centos izmisīgi saprast, kāpēc mani tik šausmīgi ienīda. Bērnībā vienmēr domāju – principā es taču izskatos tāpat kā visas citas meitenes: man ir divas rokas, divas kājas, nepārvietojos ratiņkrēslā, nevienam nekādas īpašas rūpes nesagādāju. Tad kāpēc krople... Ir taču tik daudz nelaimīgu bērnu uz pasaules, piemēram, ar ģenētiskām slimībām, kam nav lemts ilgs mūžs. Salīdzinājumā es biju pilnīgi vesela. Tad kāpēc par to nepriecājas...
Kas manī varētu būt tāds, kas tik ļoti nepatika?
Esmu dzirdējusi psihologus sakām, ka cilvēks izlemj par labu izšķirošajam izmisuma solim, kad notic, ka viņš ir nasta citiem, ka šī pasaule būtu labāka bez viņa. Man bērnībā tika pavisam tiešā tekstā teikts, ka es esot sabojājusi dzīvi tēvam un viņa radiniekiem. Ar ko...? Vienkārši ar to, ka es esmu dzīva? Un ko tad man vajadzētu darīt? Traģisku šo absurdo situāciju padara tas, ka tā teicēja turklāt bija ārste, nevis vienkārši kāda šķietami saprātīga sieviete, kas atļāvās tā izteikties. Pēc būtības viņa ieslēdza bērnā pašiznīcināšanās mehānismu. Man paveicās, ka mans izdzīvošanas instinkts izrādījās stiprāks, bet ar kādu citu varēja notikt pavisam savādāk...
Laikiem mainoties un rodoties pieejai internetam, es izlasīju lielu daudzumu populārzinātniskās literatūras par psiholoģiju, filozofiju u.c. Es nemeklēju profesionālu palīdzību, jo tāda bija mana vēlēšanās – varētu teikt, pašcieņas jautājums – tikt galā pašai. Iespējams, ka tas nebija pareizais lēmums, jo toksiskā stresa izraisītās sekas uz garīgo veselību izjūtu līdz pat šai dienai. No tā es varbūt būtu varējusi izvairīties. Pilnīgi noteikti, es būtu ātrāk izpratusi sevi un notikušo, ja profesionālis būtu norādījis man pareizo ceļu.
Katrā ziņā es pieņemu, ka atradu atbildi uz savu galveno jautājumu. Atklāju, ka arī reālajā dzīvē, ne tikai grieķu mitoloģijā un Oskara Vailda romānā “Doriana Greja ģīmetne”, eksistē tāds personības tips kā narciss. Neuzņemos nevienu diagnosticēt, vai man bija darīšana ar cilvēkiem, kuriem bija narcistiski personības traucējumi, vai arī kas vienkārši atradās ļoti augstu narcisma spektrā. Katrā ziņā viņu uzvedība un rīcība pat vissīkākajās detaļās saskan ar narcistiskas personības pazīmēm – uz sevi vērsta, augstprātīga domāšana un uzvedība; empātijas trūkums pret citiem cilvēkiem, kā arī pārmērīga vajadzība pēc apbrīnas.
Sāku saprast, ka es kā bērns tik tiešām biju ļoti introverta un viegli neizrādīju pieķeršanos un ārišķīgas mīlestības izpausmes. Tas varēja nepatikt. Tomēr mana personība veidojās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi – ja pret mani būtu izturējušies citādi, es būtu uzvedusies savādāk.
Cilvēkam, kas cietis no emocionālās vardarbības no narcistiska rakstura personas, ir ļoti grūti sasniegt samierināšanās fāzi, jo attiecības lielākoties paliek bez noslēguma. Narciss no savas puses nevēlas, lai šī saite tiktu sarauta un otrs tiktu brīvībā no šīm attiecībām. Manas attiecības ar tēvu nebeidzās ne ar ko. Līdz pat vecvecāku mūža beigām es regulāri ciemojos pie viņiem, taču tēvs demonstratīvi atteicās ar mani kontaktēties jebkādā veidā.
Vēl kamēr biju pusaudze, mamma vienmēr gaidīja, ka viņš varbūt man piezvanīs un apsveiks 16. vai 18. dzimšanas dienā, bet nekā.
Man kā jaunai sievietei nācās mācīties dzīvot, apzinoties, ka es izrādījos nederīga savam pašas tēvam. Teiksim tā, tas neveicina jaunas sievietes spēju veidot uzticības pilnas attiecības ar pretējo dzimumu.
Man ir jautāts, vai esmu piedevusi... Es uzskatu, ka vārdam “piedot” ir iespējamas visai dažādas interpretācijas. Man personīgi – patiešām piedot varētu tad, ja pretējā puse izrādītu kaut kādas pazīmes, ka atzīst savu vainu un uzņemas atbildību par notikušo. Tas nav noticis, un nu jau esmu pārliecināta, ka vairs arī nenotiks ar vienīgo palikušo radinieci no šīs ģimenes. Es esmu atlaidusi šo situāciju un samierinājusies. Ja kāds ir gatavs to saukt par piedošanu – lai tā būtu.
Skatoties nākotnē, mana vislielākā vēlēšanās ir uzdāvināt kādam mazam bērnam tos Ziemassvētku brīnumus, kas man nenotika. Zinu, ka tad spēšu būt patiesi laimīga.
