Ar Ēriku iepazinos gandrīz pirms divdesmit gadiem. Kāds mednieks man izstāstīja, ka nekurienes vidū, netālu no Latvijas–Igaunijas robežas, dzīvo kāds izbijis jūrnieks, kurš ar kailām rokām un koka rungu ir noķēris lūsi, kas sēdēja kokā. Braucu skatīties. Satiku latvju zemnieka un Minhauzena apvienojumu vienā personā, kurš uzlādē ar savu tiešumu. Kopš tā laika ar Ēriku esam saistīti uz mūžu.
Ir tāds pieņēmums, ka šajā pasaulē nav nejaušu satikšanos, bet katra ir ar savu nodomu un mācību. Es no viņa mācījos dzīvot viegli.
Viņa vagoniņā, kuru saimnieks lepni dēvēja pa Jaunlucu mājām, bija dzelzs gulta, vesela kaudze ar visādām, Ērikam ļoti vajadzīgām lietām, kuras tik viņš vien spēja atrast, un savdabīgi samūrēta krāsniņa, kura palīdzēja izdzīvot ziemā. Tiesa, reiz ziemā šī krāsniņa Ēriku nedaudz pievīla. Aizbraucu pie viņa ciemos un sastapu Ēriku guļam gultā, jo pie dzelzs galvgaļa bija piesaluši viņa kuplie mati. Viņš bija atnācis no kaimiņu pirts un licies gulēt. Nakts bija auksta un būdiņā krāsns izdzisusi, un Ērika slapjie mati pie gultas gala piesaluši. Sociāli taisnīgā un civilizētā pasaulē par šādu incidentu raksta avīzes un ziņo televīzijas kanāli, iespējams pat, palīgā nāktu glābēji, lai matus atkausē no metāla. Bet Ēriks ar roku noplēsa no gultas gala piesalušās šķipsnas un sāka man stāstīt iepriekšējās dienas pirts piedzīvojumus.
Viņš neslēpās aiz datu aizsardzības likuma pantiem un viņa mājai nebija uzstādītas novērošanas kameras, lai sargātu mantu. Toties katru ciemiņu, kas pie viņa atnāca, Ēriks apbrīnoja un ar kādu no saviem neticamajiem jūrnieku stāstiem iedeva enerģijas lādiņu. Tie stāsti bija tik neticami, ka likās – tās ir pasakas. Bet, rūpīgi klausoties, pēc kāda laika secināju, ka tā tomēr ir īstenība. Protams, dažreiz Ērika īstenība tika izrotāta ar skaistiem dekoriem, kuri vēl vairāk krāšņoja viņa esību.
Šajā laikā, kad ir tik viegli noslēpties aiz dažādiem likumiem un noteikumiem, krāt miljonus svešās bankās, Ēriks bija dabas tīrradnis, atvērts, kurš vēlējas nomirt tur, kur ir piedzimis. Viņa vēlmi augstākie spēki izpildīja. Viņš nomira mājās, neilgi pēc savas dzimšanas dienas svinībām, pasmaidot par sevi un citiem, kuri slēpjas aiz sejas maskas un meklē valsts apmaksātu psihoterapeitu.
Ērika bērēs stipri lija, un izvadītāja Indra uz sintezatora, kuru klāja plēve, spēlēja Imanta Kalniņa Sprīdīša dziesmu par mūžīgo ceļu uz mājām.
Interesentiem iesakām noskatīties filmu "Ērik, atnāc!", režisors Ivars Zviedris. 2005. gads, 50 minūtes.
