Vienlaikus visas šīs problēmas nedara godu Centrālai vēlēšanu komisijai, un šobrīd dažas Eiroparlamentā neiekļuvušās partijas izskata iespēju apstrīdēt vēlēšanu rezultātus. Tālāk šis strīds jau pāriet juridiskajā blaknē. Vai to varēs panākt, grūti teikt, jo centrālā vēlēšanu diena ir bijusi sestdiena. Un šajā dienā nekādu būtisku starpgadījumu nav bijis.
Šīs problēmas teorētiski varēja atspoguļoties vēlētāju aktivitātes rādītājos, bet praktiski to izmērīt nav iespējams. Ja nu kāds tiešām gribēja nobalsot, varēja atrast iespēju. Un kā mēs redzam, aktivitāte pat ir nedaudz pieaugusi – 33,5% nobalsojušo ir par trim procentiem vairāk nekā iepriekšējās vēlēšanās, jo toreiz tādas iespējas balsot iepriekš jebkurā iecirknī nebija vispār. Kopumā vēlētāju aktivitātes rādītājs nav augsts. Saeimas vēlēšanās nobalsoja nedaudz vairāk par pusi. Tomēr šī ir vispārīgā Eiropas tendence, kur mēs īpaši neizceļamies.
Daudzveidīgi kandidāti
Šādam vēlēšanu iznākumam ir bijuši vairāki priekšnoteikumi. Jau priekšvēlēšanu laikā bija skaidrs, ka viena izteikta līdera ar četrām no astoņām vietām, kā iepriekš, tāda politiskā spēka nebūs. Vispār šīs vēlēšanas bija raksturīgas ar košāko un daudzveidīgāko kandidātu sastāvu, kādu vien varēja vēlēties - pieredzējuši kandidāti, populāri kandidāti, kompetenti kandidāti. Dažreiz pat viss vienā.
Taču, ja mēs salīdzinām ar Saeimas vēlēšanām, tad, protams, izteikti agresīva cīņa par krēslu Eiroparlamentā šoreiz izpalika. Lielāko reakciju izraisīja drīzāk reklāmas - viens ar ieroci, cits ar banānu vai cigareti rokās, trešais imitēja intervijas, tad vēl tie saukļi - pret Ždanoku vai pret tiem, kas sadala latviešos un krievos un tā tālāk.
Pat priekšvēlēšanu diskusijās dominēja tādi, es teiktu, delikāti centieni noturēt auditorijas uzmanību, un tai pašā laikā kandidāti nevarēja aizrauties ar spilgtiem solījumiem un atcerēties, ko tad Eiropas Parlamentā viens deputāts var un ko nevar panākt. “Trīs reiz piecsimt” vai celt pensijas šoreiz nudien nevarēja apsolīt.
Nu un galu galā šiem kandidātiem tagad būtu optimāli apvienot savus spēkus Latvijas labā. Pagaidām izskatās, ka saglabāsies šī pati nešķērsojamā līnija, kas atdala “Saskaņu” un Latvijas Krievu savienību no pārējām partijām.
Pieredze un nauda
Kritēriji, pēc kuriem balso Eiropas Parlamenta un Saeimas vēlēšanās, tomēr atšķiras. Un šoreiz ne par partiju “KPV LV”, kurai arī nacionālajā līmenī šobrīd pienākuši grūti laiki, un Eiropas Parlamentā vēl varētu cerēt uz labāku rezultātu, ja cīņā iesaistītos Artuss Kaimiņš.
Visspilgtāk tēzi pierāda “Jaunās Vienotības” rezultāti. Ja Saeimā šis spēks bija uz iekļūšanas robežas, tad tagad viņi ir līderos. To daļēji var skaidrot ar to, ka šī ir premjera partija, taču lielākoties es to skaidrotu ar atšķirīgiem vēlētāju kritērijiem. Proti, Eiropas Parlamenta vēlēšanās iedzīvotāji parādīja, ka dod priekšroku pārbaudītām vērtībām, pieredzei, viņi neeksperimentē, vēlās saglabāt jau zināmu savas valsts pārstāvniecību Eiropas likumdevēja institūcijā. Tas pats attiecas uz Nacionālo apvienību. Arī kultūras ministres Daces Melbārdes popularitāte nostrādāja viņai par labu.
Nosacīti jauniņajiem - apvienībai “Attīstībai/Par!” - viena vieta šajā teorijā iekļaujas daļēji, jo Ivaru Ijabu iedzīvotāji zina jau sen kā ekspertu un politologu, līdz ar to tas varētu būt tāds atjauninājums esošajam Latvijas sastāvam.
Šeit sava loma ir lielai naudai, kas ieguldīta reklāmā - reklāmas kampaņai šis spēks paredzēja 150 000 eiro. Vispār, jā, šo vēlēšanu veiksmes formula ir pieredze un nauda. Mēs redzam, ka tie pieci politiskie spēki, kuri ieguldījuši visvairāk naudas reklāmas kampaņā, arī ieguva vietas Briselē.
Joprojām etniskais balsojums
“Saskaņas” un Latvijas Krievu savienības elektorāts vērtē savus priekšstāvjus pēc atšķirīgiem kritērijiem. Diemžēl polarizācija notiek. Šis ir bijis etnisks balsojums, un saukļi “mūsējos sit” vai “mēs visiem riebjamies”, vai “visi pret mums, jo esam krievi”, nu tāda ir bijusi pēdējā laika retorika - tas viss strādā un nostrādāja.
Pārmetums Ušakovam, kur tad viņš pazudis un kāpēc nav piedalījies debatēs - viņam to publicitāti nemaz nevajag. Pietiek jau ar to, kas ir. Vispār šajā brīdī varēja teikt - jo vairāk “Saskaņai” pārmetumu, jo labāk, jo stiprāks uzbrukums, jo mazāk ieklausās argumentos un jo monolītāka aizsardzība.
Tagad Ušakovam pietiek mierīgi doties Briseles gaitās un cerēt, ka drīzumā viss norimsies, un viņa tēls uzlabosies. Partijai tas gan būs jauns izaicinājums - kurš būs partijas priekšsēdētājs, kā noturēties Rīgā, jo vadība tālāk tiks nodota “Gods kalpot Rīgai” varā, no kuras arī Amerikam jau līdz ar Ušakovu tika vieta Briselē.
Latvijas Krievu savienībai (LKS) šis ir liels panākums - sīvā konkurencē ar “Saskaņu” izcīnīt sev vienu vietu, precīzāk, ļaujot Ždanokai turpināt darbu Eiroparlamentā.
Te gan ir jāmin, ka partijai šis bija politiskās izdzīvošanas jautājums. Par to arī liecina ieguldītais finansējums - 110 000 eiro ir gandrīz tikpat kā “Jaunajai Vienotībai”.
Izredzes iekļūt Saeimā LKS līdz šim bijušas mazas, un acīmredzot Brisele ir bijis pēdējais bastions, ko viņi izmisīgi vēlējās un arī varēja noturēt.
Protams, ir liels rūgtums jau otro reizi nekļūt ievēlētiem partijām, kas ļoti uz to cerēja, un partiju reitingi norādīja, ka Latvijas Reģionu apvienība un “Progresīvie” bija uz iekļūšanas robežas. Jaunajai konservatīvajai partijai, manuprāt, šoreiz nebija pietiekami skaidra vēstījuma, ko nodot saviem vēlētājiem, kandidāts ir politikā jaunpienācējs un atšķirībā no kolēģa Ijaba reklamējās ar mazāku sparu.
Taču galvenais iemesls - partiju ir daudz un vietu visiem nepietiek.
