Elīna Kolāte: Veselības aprūpes Salvadors Dalī un Neizdodamā Vērdiņa princips

Vakar, 6.oktobrī, Guntis Belēvičs nācis klajā ar interesantu ierosinājumu – ļaudīm, kas būs izvēlējušies kādu veselības aprūpes pakalpojumu saņemt par maksu, būs liegta pieeja valsts apmaksātiem izmeklējumiem. Uzzinot par šo ierosinājumu, es nekavējoties sāku analizēt atsevišķas rindas Agnese Krivades slavenākajā dzejolī.

Belēviča kunga acīs nauda ir relatīvi nemainīgs lielums. Ja nauda ir, tad ir. Piemēram, ja cilvēks nolēmis maksāt par operāciju, bet pirms tam grib veikt valsts apmaksātus izmeklējumus, viņam priekšā tiks pielikta kāja: “Sagribējās bezmaksas medicīnu? Mēs zinām, ka Tev ir nauda! Maksā ragā!” Tas ir tā saucamais Neizdodamā Vērdiņa princips – ja bija nauda operācijai, būs arī visam pārējam. Visnotaļ lielisks ierosinājums ar dažiem sīkiem mīnusiem.

Arī tad, ja pieturamies pie Neizdodamā Vērdiņa principa, šajā ierosinājumā saskatu ko perversu. Valstij ar Belēviču priekšgalā vajadzētu sveikt un rozēm kaisīt ikvienu, kas izvēlējies par kādu veselības pakalpojumu samaksāt pats – ietaupītos vērdiņus varēs iztērēt kur citur, un tas ir lieliski. Tomēr šajā ierosinājumā par valsts maka saudzēšanu tiek piespriests sods – ja samaksāji vienreiz, samaksāsi otrreiz. Es laikam ar Belēviču uz bāru neiešu, jo, ja viņam nejauši izmaksāšu aliņu, viņš domās, ka tā tagad būs vienmēr.

No tā, ka nebūs bezmaksas izmeklējumu, šī cilvēku grupa nenomirs, bet vienkārši nepatīkami. Galu galā Neizdodamā Vērdiņa īpašnieki parasti arī samaksā vairāk nodokļu, un tāpēc viņi jātur augstā cieņā un godā.

Belēviča kungs, ja Jūs šo lasāt, lūdzu, apsēdieties. Šokējošas ziņas! Diemžēl ir diezgan lielas aizdomas, ka lielākā daļa cilvēku Latvijā tomēr nedzīvo pēc Neizdodamā Vērdiņa principa un viņu naudas daudzums mēdz mainīties, dažkārt sasniedzot ne tikai nulli, bet arī negatīvus skaitļus. Viņu vārdu krājumā ir arī tādi jocīgi jēdzieni kā “aizņemties” un “ietaupīt”. Dažkārt cilvēki mēdz par medicīnas pakalpojumiem maksāt paši. Ne vienmēr tāpēc, ka viņiem patīk mētāties ar naudu. Bieži tie ir ļaudis, kas ir tendēti uz problēmu risināšanu. Viņi ir straujas dabas, viņi negrib gaidīt, viņi grib tikt ar likstām galā pēc iespējas drīzāk! Vēlams – pirms nāves iestāšanās. Un dažreiz viņiem nākas veikt darbības, kuras apzīmē augstāk norādīte svešvārdi: jāaizņemas no kāda vai jāietaupa. Šie instrumenti mēdz būt efektīvi, bet tie nevar darboties bezgalīgi. Kad vairs neviens neaizdod, nevar aizņemties. Turklāt, ja nepaveicas un aizdevējs atceras par izsniegto aizdevumu, tas kaut kad jāatdod atpakaļ. Un, kad visi ienākumi tiek novirzīti operācijai, vairāk ietaupīt nav iespējams. Tāpēc, ja izdodas samaksāt par operāciju, var gadīties, ka pirms tam nepieciešamajām procedūrām nesanāks gan.

Ja Veselības ministrijas galvenais mērķis ir iedzīvotāju vidējā mūža ilguma samazināšana, tad  - visu cieņu! Domāju, ka nostrādās! Kad ministra kungs tās pašas dienas vakarā tika aicināts raidījumā “Panorāma” pastāstīt vairāk par savu domu uzplaiksnījumu, viņš atzina, ka nebūšot laika. Es gan neticētu, ka nebija laika. Domāju, ka vienkārši bija piekusis. Bieži vien intensīvs radošs darbs ļoti nogurdina. Jaunais ierosinājums nav kaut kāds parasts “pasēdēju, parēķināju, izsecināju” līmenis. Tas ir Dalī, Nīčes vai Bēthovena līmenis! Tāpēc ir jāatpūšas. Varbūt sametamies un uzdāvinām Belēvičam ekskursiju uz Maljorku?

Tā kā Belēviča kungs nevarēja ierasties raidījumā, tad atliek vien pašai skaidrot viņa paziņojuma cēloņus. Viens ir skaidrs – tā nav sakarīga ideja, kā uzlabot Latvijas veselības aprūpes sistēmu. Tas ir kaut kas cits. Bet kas?

Iespējams, pērnā gada cīņa ar spaisu tomēr nav uzvarēta. Ir jānoskaidro, kādus ceļus ministra kungs šajā dienā gājis. Nedodu ne pieci, ka ministra maršrutā varētu atrasties kāda spaisa bodīte. Vainīgo atrast un bargi sodīt!

Varbūt Belēvičs naktī no 5. uz 6.oktobrī vienkārši slikti gulēja un redzējis šausmīgu murgu. No rīta sapratis, ka sliktas emocijas nedrīkst turēt sevī, tāpēc izstāstījis drausmīgo murgu citiem. Bet tie citi pārpratuši un nosprieduši, ka tas ir viņa ierosinājums, nevis vienkāršs murga atstāsts. Es apzināti lietoju vārdu “murgs”, nevis “sapnis”. Jo sapnis ir tas, kas nekad nenotiks, bet murgs var reāli piepildīties.

Viena no ticamākajām versijām – Belēviča kungs vienkārši grib mūs pabiedēt un sastāstīt visādus šausmu stāstus par to, kas mūs it kā gaida. Kad ļaudis būs izraudājuši visas asaras, viņš atzīsies, ka tas tomēr bija joks. Tā visi sapratīs, cik lieliska ir veselības aprūpes sistēma tagad un kā mums paveicies ar asprātīgo ministru, jo viņš nemūžam nepieļautu tādu marasmu.

Šis ir nopietns signāls, ka mākslai tiešām vajag atsevišķu telpu, vēlams – slēgtu. Tiešām šķiet, ka šis absurds drīzāk iegūs balvu par debiju laikmetīgajā mākslā, nevis tiks pieņemts un pildīts. Tomēr jāpatur prātā, ka tieši tā šķita arī tad, kad parādījās pirmie tikumības likuma aizmetņi. Kā gaismas stariņš iemirdzas vien fakts, ka ar savu amatpersonas deklarāciju Belēviča kungs pierādīja, ka atmiņa nav viņa stiprā puse. Tāpēc cerēsim, ka viņš par šo visu vienkārši aizmirsīs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti