Elīna Kolāte: Veselā miesā vesels gars, bet kur ir tā veselā miesa?

Ne reizi vien esmu domājusi, kā gan gadījies tā, ka aizliegumi skolu kafejnīcās tirgot neveselīgus našķus sāka parādīties tieši pēc tam, kad pabeidzu vidusskolu. Ar klasesbiedreni nospriedām, ka mūsu laikā tas nebūtu iespējams, jo biznesu pārņemtu savās rokās – veikalā nopirktu čipsus un par dārgāku cenu tos pārdotu skolā. Tā mēs kļūtu stāvus bagātas un vidējo izglītību neiegūtu.

Aizvadītajā nedēļā „Re:Balticas” ļaudis nākuši klajā ar paziņojumu, ka pēdējo 10 gadu laikā palielinājies aptaukojušos bērnu īpatsvars Latvijā. Publikācijā kulta portālā „tvnet.lv” arī norādīts, ka bērni ar lieko svaru ir neveselīgāki. Redz, kā! Jocīgā kārtā tieši pēdējos gados stingri aizliegts skolās tirgot čipsus, kokakolu, krāsainas konfektes un tamlīdzīgus prieka avotus.

Kad lasu šokpilnus atklājumus par to, ka ir skolas, kur tomēr frī kartupeļus un kečupu var nopirkt, vairs nesaprotu, kā esmu izšmaukusi bez cukura diabēta un milzīga liekā svara – vienīgais, kas mūs atturēja no Ādažu tomātu čipsu iegādes, bija dusmīgās bufetnieces klātbūtne (labāk bija nākt tad, kad strādāja normālā bufetniece). Pat tad, ja vēlējāmies, kafejnīcā neko daudzmaz veselīgu iegādāties nevarēja. Ļoti bieži sapņaini raudzījos bufetes plauktos, cerot tur pamanīt, piemēram, ābolus. Nekā. Veselīgākā uzkoda bija karstmaize ar sieru par 10 santīmiem, kā arī karstmaize ar cīsiņu par 28 santīmiem. Lai dzīvi padarītu veselīgāku, mēdzu nobastot kādu stundu, lai aizčāpotu uz mājām uzvārīt auzu pārslu putru. Tā liecībā izpelnījos ierakstu „Uzvedība - neapmierinoša”.  Jā – neapmierinoša uzvedība putras dēļ!

Bija arī ēdnīca, taču līdz pat vidusskolas gadiem tā bija tik šausmīga, ka neviens, kam tika dota kaut kāda izvēle, tur neēda. Klīda runas par to, ka dažkārt griķos varot atrast naudu (ceru, ka tādā veidā kāds kļuva bagāts). Domāju, ka tas nebija tāpēc, ka ēst siltas pusdienas nebūtu gana stilīgi.

Kad virtuve tika izremontēta un tajā sāka saimniekot pieklājīgi ļaudis, pēkšņi rindas ēdnīcā kļuva tik garas, ka skolas direktorei uzradās jauns darbiņš – stundu laikā bērni bija jātrenc prom no pusdienu šķīvjiem. Tā tika pierādīta mana kautrīgā hipotēze, - ja ēdiens garšo un izskatās drausmīgi, to neviens negrib ēst. Mode publicēt ēdienu bildes sociālajos tīklos pat rada aizdomas, ka pārtikas garša un izskats rūp pat pieaugušajiem.

Tagad tikt pie neveselīgiem našķiem skolā ir grūtāk. Bet skolēni paliek aizvien neveselīgāki un neveselīgāki. Kāpēc? Piedāvāju divus atbilžu variantus.

Pirmkārt, lielākoties nav tā, ka bērni ēstu tikai to, ko var dabūt skolā. Ja starpbrīdis ir gana garš un tuvākais veikals ir gana tuvu, nav problēmu aizskriet līdz tam un iegādāties, ko sirds kāro. Turklāt tam, ko daudzsološā jaunatne ēd starpbrīžos, nav nekāda sakara ar pārtiku, kas tiek apēsta mājās. Un pārtikas ražotāju fantāzijas robežas vēl nav nostabilizējušās.  Ja arī skolās bērni ēdīs tikai burkānus un bezglutēna zupas, tad tas viņus nepasargās no krējuma izstrādājumiem, palmu eļļas mērcītes un ģenētiski modificētas gaļas mājās. Aizvien biežāk šķiet, ka vispār tukšumu vēderā labāk būtu aizpildīt ar „Makroflex” celtniecības putām.

Dzert ūdeni no peļķes nav aizliegts, bet parasti to neviens nedara, jo apzinās iespējamos riskus. Ja bērni saprastu, ko un kāpēc ēst ir veselīgi, kokakolas aizliegumi pat nebūtu nepieciešami, un Latvijas augstajiem kungiem nebūtu jāsaņem dusmīgas vēstules no ASV augstajiem kungiem ar apsūdzībām par biznesa graušanu. Domāju, ka uztura mācības iekļaušana, piemēram, bioloģijas programmā, būtu daudz vērtīgāka nekā lapu izkārtojuma īpatnību iekalšana. „Re:Balticas” dāmas savā pētījumā stāsta par kādu 15 gadus vecu zēnu, kurš katru rītu skolā apēd cukurotu smalkmaizīti, jo nav paspējis pabrokastot mājās. Bet tā smalkmaizīte taču nav vainīga pie tā, ka viņš, piemēram, nav paķēris no mājām banānu, ko notiesāt pa ceļam uz pirmo stundu.

Otrkārt, senos laikos, kad vingrošanas laukums pie skolas vēl nebija izpostīts, mēs katrā starpbrīdī, kad to pieļāva laikapstākļi un veselais saprāts, skrējām ārā spēlēt „Krokodilus” vai „Robotus” (spēles, kas apvieno veiklību, ātrumu un intelektu), kaut skolā skriet vispār bija aizliegts. Tajos senajos laikos arī basketbola laukumi pie manas daudzdzīvokļu mājas siltajā laikā bija mūždien aizņemti, bet ziemā bija jācīnās par savu vietu uz kalniņa mežā.  Un tie laukumi un kalniņi mežā nav likvidēti, bet kaut kādu iemeslu dēļ ir tukši. Kā var gribēt, lai bērnu veselais gars dzīvotu veselā miesā, ja tagad ir jācīnās par „like” un „share” feisbukā?  Ko darīt?

Ar katru sociālo tīklu vai datorspēli, kas iegūst nopietnu popularitāti, būtu jāpalielina sporta stundu skaits. Diez vai kādam no tā paliktu sliktāk.

Ja es, piemēram, skrietu to mācību stundu laikā, kas bijušas pilnīgi bezjēdzīgas (ticu, ka visās „parastajās” skolās ir pāris mācību priekšmeti, kas tiek pasniegti tikai formāli), es gada laikā lēnā garā būtu noskrējusi vismaz sešarpus „Nordea maratonus”.

Skolu kafejnīcu plaukti tiek kontrolēti aizvien rūpīgāk, bērni aptaukojas aizvien vairāk. Skaidrs, ka tas nav risinājums. Risinājums ir parādīt, kā tad labāk dzīvot. Labi vismaz, ka tie ļaudis, kas kāpuši Vanšu tilta galotnē, allaž pieprasījuši neveselīgu eklēru, nevis groziņu ar Latvijā audzētiem tomātiem, tādējādi demonstrējot, ka saldas bulkas – tas ir trako ēdiens.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt