Elīna Kolāte: «Short Riga» īsfilmu cītīgākā apmeklētāja piezīmes

Šī gada 29.septembrī par kinofestivālu "2ANNAS" rakstīju: “Festivāla “2ANNAS” laikā apmeklēju piecus seansus, tādējādi sasniedzot mēneša kinematogrāfisko limitu.” Vēl pat mēnesis nebija pagājis, kad atkal pieņēmumu lēmumu drūmos rudens vakarus atsēdēt kinoteātrī. Tā es parasti nedaru, bet cilvēkiem vispār biežāk vajadzētu pamēģināt lietas, kas viņiem nav ierastas.

Oktobra otrajā pusē Rīgā ārdījās Rīgas Starptautiskais filmu festivāls jeb “Riga IFF”. Tas ir diezgan labs nosaukums, jo tajā iekļauta norises pilsēta. Tas uzreiz rada tik nopietnu iespaidu, ka šķiet, šis festivāls ir galvaspilsētas kultūras kanonā jau gadu desmitiem, kaut arī patiesībā tas notiek tikai otro gadu. Otrs faktors, kas piešķir šim notikumam nopietnību – mājaslapa ir sakarīga, un tajā ir viegli atrast programmu. Un tas nav maz!

Starptautiskajā Rīgas filmfestivālā vienlaicīgi norisinājās tik daudz lietu, ka radās nepieciešamība bezmaz vai apzināti izplānot, ko redzēt un ko neredzēt. Es izvēlējos savam necilajam augumiņam atbilstošu izklaidi – tātad īsfilmas, kas šoreiz pulcējās zem “Short Riga” nosaukuma. Īsfilmas ir žanrs, kurā reklāmas ir garākas par pašu filmu. Līdzīgs fenomens novērojams, skatoties seriālu “UgunsGrēks”.

“Short Riga” atklāšana bija brīnišķīga. Tā kā to pieklājīgi nokavēju, tad palaidu garām uzrunas un varēju novērtēt tikai vienu filmu, vienu klipu un banketu. Filmai pašai par sevi nekādas dižas vērtības nebija, bet skatīties uz publiku, kas pilnā nopietnībā vēro, kā uz balta fona 10 minūtes kratās melns krusts – tas man patika. Pēc krusta filmas publikai tika rādīts Ozola skaņdarba “Rajons” videoklips. Tā laikā galvu kratīja tikai viens skatītājs. Pārējie nezināja, ko darīt. Situācija strauji mainījās līdz ar banketa sākumu – kaut kā visi pēkšņi zināja, kas jādara.

Parasti īsfilmas ir gana īsas, lai tās nerādītu pa vienai, tāpēc tās ir saliktas grupās. Katrai grupiņai tiek dots nosaukums, kas vieno visas skatāmās filmas. Taču ne vienmēr pēc nosaukuma uzreiz var noteikt, par ko būs filma. Ar Baltijas valstu filmām bija vienkārši. Piemēram, skaidrs, ka programmā “Divi puiši, viena meitene” būs filmas, kurās piedalās divi puiši un viena meitene, bet pārējie varoņi pildīs vien nenozīmīgas statistu lomas vai dziedās. Taču filmām, kas radītas ārpus Baltijas valstīm, tika piešķirti krāsu nosaukumi. “Short Riga” piedāvāja Zilo programmu, Sarkano programmu, Zaļo programmu, Balto programmu, Melno programmu.

Zilo programmu es, protams, neapmeklēju, jo baidījos, ka varētu ierasties Jūlija Stepaņenko un atzīt šāda nosaukuma seansu par pārāk netikumīgu.

Baltā programma tika veltīta neprātam. Nebija baigi grūti uzminēt, ka šajā programmā tiks iekļauta jau pieminētā filma par krustu, kas 10 minūtes kratījās uz balta fona. Tomēr lielāko prieku šajā stundā man sagādāja filma, kurā vienīgās skaņas bija soļi un, šķiet, virves griešana ar nazi. Pats par sevi tas nebūtu nekas – eksperimentālajā kino tā mēdz notikt. Bet šajā gadījumā titros bija norādīts arī skaņu celiņa autors. Izrādās, tas skaitās skaņu celiņš!

Sarkanā programma, protams, tika veltīta kaislei. It kā bija pat diezgan normālas filmas, bet man pietrūka kaisles. Atceros, ka sestajā klasē man kāds skolasbiedrs Valentīndienā uzrakstīja mīlestības vēstuli, kurā solīja: “Es tev rakstīšu, kamēr nosprāgšu!” (Vairs nav rakstījis.) Lūk, šāda līmeņa jūtas biju gaidījusi Sarkanajā programmā. Tīri, nesamāksloti, spilgti, atklāti!

Melnā programma bija veltīta bailēm, pārsvarā – bailēm no nāves. Šo programmu es labprāt būtu izslēgusi no festivāla, jo Melnā seansa laikā tiešām varēja nomirt aiz garlaicības – filmās cilvēki galvenokārt smagi elpoja. Tas arī viss.

Vislabāk man patika Zaļā programma. Tā bija veltīta tīņu vecumam. Šādām filmām būtu jāiepriecina ikvienu, kam šis vecums garām. Es nekad nebeigšu gavilēt par to, ka man vairs nav apkārt zēnu ar tām šaušalīgajām pirmajām pūkainajām ūsām!

Zaļā programma piedāvāja arī manu mīļāko filmu no redzētajām. Pirmkārt, tajā perfekti strādāja galvenais kino likums – ja filmas sākumā trīc kamera, skaidrs, ka tajā būs vai nu noziedznieki, vai arī zombiji. “A Ciambra/Jaunie čigānu lauvas” bija filma par pirmajiem. Un daži jautājumi saistībā ar šo daiļdarbu mani nelaiž vaļā vēl šobaltdien. Svarīgākais filmas notikums bija tas, ka vecākais čigānu lauva, labi zinot, ka viņu tūliņ ieliks cietumā, savam aptuveni 12 gadu vecajam brālītim uz atvadām uzdāvināja prostitūtas pakalpojumus. Tā šie konkrētie lauvas izrāda savu mīlestību. Un es vēl aizvien domāju par to, kā es reaģētu, ja man, piemēram, dzimšanas dienā, kāds pasniegtu dāvanu karti žigolo pakalpojumiem. Bet to dāvanu pasniegtu nevis kā joku, bet pa īstam un no sirds. Vēl aizvien nevaru izdomāt.

Kaut arī lielākā daļa “Short Riga” redzēto filmu neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu, es tomēr cītīgi gāju ik vakaru atsēdēt kinokrēslā. Kāpēc? Pirmkārt, man tas šķiet galīgi normāli, ka lielākā daļa no filmām, mūzikas, izrādēm utt. nav nekas foršs un atmiņā paliekošs. Labo filmu vērtība slēpjas arī tajā, ka ir bijis jānoskatās 125 garlaicīgas filmas, lai atrastu vienu interesantu. Patiesībā ikvienam iesaku iet uz kino ar domu, ka būs riktīgi slikti. Tad jebkurš iespējamais rezultāts ir labs: ja filma bijusi slikta, vari sevi slavēt par šīm neparastajām gaišreģa spējām. Ja filma tomēr ir laba, tad tas ir patīkams pārsteigums, un tas taču ir lieliski.

Otrkārt, man vienkārši ļoti patīk mazi seansi. Man patīk arī sīki koncerti un teātra izrādes tikai un vienīgi mazajā zālē. Kino “Bize” un īsfilmas – šie divi faktori jau paši par sevi nodrošina intīmu atmosfēru. Un, jo mazāka telpa, jo ātrāk tajā var ieaugt.

Ceturtajā dienā ar “Bizi” biju saaugusi un piestāvēju šīm telpām tik ļoti, ka daži apmeklētāji savas biļetes deva pārbaudīt man. Diemžēl nācās viņus informēt, ka šo darbiņu labāk izpildīs biļešu kontrolieres jaunkundze.

Treškārt, cilvēkam laiku pa laikam jāpadara lietas, ko viņam nav nekāda pamata darīt.

Lai mani arī turpmāk ielaistu kinoteātrī, nobeigšu nevis ar nopēlumu, bet gan ar novēlējumu. “Short Riga” redzētais liecināja par to, ka šobrīd modē ir filmas, kurās liriskais “es” runā un tam paralēli pāri ekrānam skrien skaisti nofilmēti kadri. Vai tie ir baigi saistīti ar runāto? It kā jā, it kā nē. It kā kaut kāds sakars ir, bet tikpat labi tos kadrus varētu pielikt arī pilnīgi citam tekstam.

Mans ieteikums būtu tomēr atteikties no šīs modes un filmā iekļaut arī sižetu. Tas vienmēr palīdz.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti