Elīna Kolāte: Pieminekļu un gaisa jaukšana

Pērnajā gadā īsi pēc referenduma pret otro valsts valodu trīs interesanti kungi - Roberts Krastiņš, Emīls Gailis un Māris Ruks - portālā manabalss.lv sāka vākt parakstus par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Turklāt pēdējais no nosauktajiem pat savulaik uzrakstījis grāmatu par to, kā 1997.gada vasaras naktī pērkonkrustieši mēģinājuši pieminekli spridzināt. Tātad viņiem, iespējams, jau ir padomā konkrēts veids, kā no tā atbrīvoties. Tagad – 2013.gada rudenī – ir savākts vairāk nekā 10 000 parakstu. Tas nozīmē, ka Saeimai ir jāizskata iespēja atbrīvoties no Uzvaras pieminekļa. Izskatīt un pārdomāt var daudz ko, tāpēc nav zvanīts, ka kaut ko tiešām jauks. Un diez vai tiks zvanīts.

Vai Uzvaras piemineklis ir Latvijas šī brīža lielākā problēma? Cik stāstu nav dzirdēts par to, ka cilvēks grib dibināt uzņēmumu, bet tas stulbais piemineklis traucē? Cik? Jā, necik!

Var jau, protams, piesaukt Uzvaras laukuma sākotnējo mērķi, bet - būsim godīgi – grupai A nepatīk, ka pašā pavasara plaukumā grupa B sanāk pie pieminekļa, lai ēstu šašliku, klausītos Aināru Mielavu, dejotu, dzertu šņabi un svinētu to, par ko grupa A drīzāk sēro. Doma tāda – nojauks pieminekli un nešpetnajiem krieviem (saprotu, ka tur ir dažādu tautību pārstāvji, bet - būsim godīgi - viņi parasti vienkāršības labad tiek dēvēti par krieviem) nebūs, kur pulcēties Latvijas okupācijas svētkos.

Tā kā pēdējos gadus esmu pavadījusi, studējot dažādas dabas zinātnes, tad es esmu pārliecināta par to, ka daba nemīl tukšumu. Nebūs Uzvaras pieminekļa, svinēs kaut kur citur.

Tāpēc es grasos manabalss.lv izveidot iniciatīvu par to, ka jānojauc visas celtnes, kur kaut ko varētu svinēt. Pļavnieku stadions arī.

No vienas puses, tas pat būtu ļoti labi – kādam būtu reāli jāveic tā jaukšana un varbūt pat teritorijas sakopšana pēcāk, un tas nozīmē jaunas darba vietas. Turklāt, kad viss būs nojaukts, Rīga iegūs modernu, minimālistisku vaigu un spoguļosies visos slavenākajos arhitektūras un dizaina žurnālos. Būsim izsitušies! Vēlreiz urrā!

Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (uzminiet, no kuras partijas!) LNT raidījumam "900 sekundes" atklāj, ka Uzvaras piemineklim vienkārši "nav vietas līdzās Nacionālajai bibliotēkai". Viņš pat ierosina, ka tā vietā varētu atrasties starptautisks stadions. Jau gara acīm iztēlojos stadiona un bibliotēkas simbiozi - satrakojušies futbola fani no Bosnijas pēc spēles skrien palasīt kādu Dalailamas grāmatiņu bibliotēkā.

Esmu nolēmusi, ka visos savos rakstos pieminēšu mītisku tēlu, ko saukšu par Savu Juristu. Tātad Mans Jurists skaidroja, ka teorētiski, ja Saeima vienotos, ka šis briesmīgais kauna traips, kas nenormāli traucē Latvijas attīstībai, būtu jālikvidē, tas nebūtu pārāk vienkārši: Uzvaras piemineklis pieder Rīgas pašvaldībai, nevis Latvijas valstij, tātad Saeima (valsts) nevar tā vienkārši iet un kaut ko jaukt nost. No sākuma piemineklis būtu jāatsavina. Kā sauc procesu, kad valsts sev savāc kādu īpašumu? Nacionalizācija! Kas Latvijā notika padomju laikā? Nacionalizācija!

Ar PSRS metodēm pret PSRS pieminekli? Nē, nav jau slikti.

Rokijs Balboa savā ceturtajā filmā arī kārtīgi piekāva Ivanu Drago (bokseri, kurš ringā nosita Rokija draugu), nevis uzaicināja viņu uz šaha dueli.

Laikā, kad Uzvaras pieminekļa jaucēju skaits tuvojies desmit tūkstošiem, citā facebook.com kāds Igors sācis vākt parakstus par Brīvības pieminekļa nojaukšanu. Par šo ierosinājumu paklusēšu, bet ar Uzvaras pieminekli ir tā, ka man tas netraucē. Latvijā es jūtos droši, tāpēc kaut kāds piemineklis tur neko nemainīs, manis pēc var uzcelt vēl vienu tādu pašu pieminekli, piemēram, pie Bauskas pils. Ja es visu laiku baidīšos un riešu uz naidnieku, tad gan skaidrs, ka naktī Uzvaras piemineklis pielavīsies pie manas gultas un mani nožņaugs, klusi (ar krievu valodas akcentu) čukstot ardievas.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti