Elīna Kolāte: Nevienlīdzība - ceļš uz siltajām zemēm

191 ANO valsts, sagaidot jauno tūkstošgadi, vienojās par Tūkstošgades attīstības mērķiem, kas jāpiepilda līdz 2015.gadam. Sākotnēji uz šo apņemšanos arī es skatījos kā uz populistiskas partijas programmu vai kārtējo ''U2'' albumu – it kā var saprast, ka vienkārši ir pienācis laiks tādu izveidot, kaut visi zina, ka jēgas nekādas.

Tūkstošgades attīstības mērķi pārsvarā ir par nabadzības samazināšanu, veselības aprūpes uzlabošanu, pārtikas un tīra ūdens pieejamību un tamlīdzīgiem nozīmīgiem rādītājiem. Kaut arī ērtāk būtu mest rokas pret debesīm un raudāt kalna galā par šo mērķu sastādīšanas nejēdzību, jāatzīst, ka tik tiešām vērojams liels progress (autoresprāt, visērtāk šis progress dažādās valstīs un kontinentos saprotami apskatāms šeit). Tas man ir licis noticēt, ka kāds (cilvēki ar naudu un varu) šos mērķus uztver nopietni. Tagad ANO ir izveidojusi jaunu attīstības mērķu sarakstu, un tajā ietilpst ne tikai sišana sev uz pleca par sasniegto, bet arī kas iepriekš nebijis – nevienlīdzības mazināšana gan dažādu valstu starpā gan valsts iekšienē.

Ienākumu nevienlīdzība pasaulē turpina pieaugt. Piemēram, 2009.gadā 388 pasaules bagātākajiem cilvēkiem piederēja tikpat naudas, cik pusei jeb 3,5 miljardiem pasaules nabadzīgāko iedzīvotāju. Šogad jau tie ir nevis 388 cilvēki, bet gan 80. Skaidrs, ka šie 80 cilvēki, visticamāk, negribētu tā vienkārši savu sapelnīto izsēt pa pasauli, tāpēc rodas aizdomas, ka visreālākais variants nevienlīdzības mazināšanai – jāapprecas ar tiem Top80 cilvēkiem.

Tomēr ANO mērķos nav iekļauta fiktīvu laulību popularizēšana.

Šoreiz pasaule netiek iedalīta grupās “mēs – bagātie, kam viss kārtībā” un “viņi – nabagi, kam dosim pāri palikušo naudu”. Gluži otrādi – tiek atzīts, ka arī t.s. bagāto valstu iekšienē ir jārisina nevienlīdzības problēma, jo vienlīdzīgākas sabiedrības ir arī iecietīgākas un līdzjūtīgākas. Vai tā ir problēma Latvijai? O, jā. Kopš neatkarības atgūšanas apņēmīgi audzējam savu nevienlīdzību un ieņemam (ne)godpilno pirmo vietu Eiropas Savienībā šajā ziņā. Beidzot esam priekšā igauņiem! Klasiski par nevienlīdzīgāko Eiropas valstu titulu ar mums cīnās Bulgārija, Spānija, Portugāle, Grieķija. Sāk šķist, ka speciāli gribam palikt tajā vietā, jo vismaz kaut kā varam līdzināties šīm saules pielietajām zemēm. Tas sevišķi svarīgi ir bezsniega decembrī. Fiesta!

Ienākumu nevienlīdzība nozīmē to, ka vienam cilvēkam ir daudz naudas un iespēju, bet pārējiem – ļoti maz. Latvijā nevienlīdzība ir cītīgi augusi kopš deviņdesmito gadu sākuma un neliels samazinājums piedzīvots krīzes laikā. Interesanti, ka tieši tad varēja būt iespējams šāds pozitīvs pavērsiens. Prieku vien aptumšo fakts, ka nevienlīdzība samazinājās nevis tāpēc, ka nabadzīgākie kļuva turīgāki, bet gan tāpēc, ka krīzes laikā samazinājās lielās algas, taču, piemēram, pensijas, lai arī nelielas, palika stabilas. Tamdēļ atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem saruka. Skaisti, bet diez vai tas ir labākais risinājums. Tādā gadījumā, lai sasniegtu izcilu vienlīdzību, nāktos vien visiem Latvijas iedzīvotājiem atņemt visu naudu un to sadedzināt.

Kaut kādai nevienlīdzībai ir jābūt. Labskanības dēļ to pat var saukt par daudzveidību. Tas ir normāli, ka dažam ir vairāk naudas, bet dažam tās ir mazāk, jo ir citas prioritātes, piemēram, sociālā dzīve. Bet ideālā pasaulē neviena no šīm grupām neignorē otru vai nemēģina iedzīvoties uz citu nelaimes rēķina.

Toties tīra ienākumu un iespēju nevienlīdzība izskatās tā: klasē mācās viens bokseris Rokijs Balboa un deviņi čirkaini, tievi jefiņi. Katru dienu Rokijs visus piekauj un atņem kabatas naudu. Klasesbiedri kļūst arvien tievāki un vārgāki, jo nevar paēst, jo visa nauda tiek atņemta. Un Rokijam Balboa galvā ir no monētām veidots kronis, kas brīnumainā kārtā atgādina bankas “Parex” veco logo. Toties mēreni vienlīdzīga klase sastāv no dažādu dzimumu bērniem ar dažādām miesasbūvēm un prāta spējām, kā arī dažāda apjoma kabatas naudām.

Kaut kā tomēr visi satiek – bagātākie bērni nabadzīgākos uzcienā ar kaut ko garšīgu, bet nabadzīgākie kādreiz iedod kaut ko nošpikot. Protams, arī šajā klasē ir vairākas draugu grupas, bet neviens nevienu neignorē vai nedara pāri. Ja iedomājamies, ka nevienlīdzības problēma ir cilvēks, var uzskatīt, ka tā pati dzīvo nevienlīdzīgā sabiedrībā – tā tiek ignorēta un skolas solā jau vairāk nekā 20 gadu sēž viena.

Spriežot pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, ļaužu atalgojums ir atgriezies treknajā pirmskrīzes līmenī. Arī kredīti bankām tiek atdoti visai pieklājīgi. Kas ar nevienlīdzību? Arī tā atkal ir pieaugusi, un varam cīnīties ar karstasinīgākajām Eiropas nācijām par pirmo vietu. Vēl pat gadsimta kredīts nav atdots, kad jau viss rit pa vecam. Vienīgi pat Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) ir atzinis, ka te kaut kas ar to nevienlīdzību nav kārtībā. Un SVF tas galīgi nepiestāv! Kas nākamais? Silvio Berluskoni un Čārlijs Šīns stāstīs par drošu seksu?

Signāls ir nopietns – ja PAT SVF norāda uz šo problēmu, tad mēs neesam “ai, nav jau tik traki” līmenī. Izdzīvot, protams, var. Vienīgi vienlīdzīgāka sabiedrībā izdzīvot varētu ilgāk un patīkamāk.

Nevienlīdzības ziņā Latviju vienmēr ir interesējušas siltās zemes – mūsu ilggadējie nevienlīdzības topa kaimiņi ir Bulgārija, Grieķija, Spānija, Portugāle. Bet, ja Tūkstošgades attīstības mērķus citi uztvers nopietni (un pieredze rāda, ka tos tiešām uztver nopietni), tad mums ir liela iespēja doties pāri Vidusjūrai tālāk uz dienvidiem un pievienoties, teiksim, Čadai, Nigērai un Mali. Cerams, ka vismaz par apkuri nebūs jāmaksā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti