Belēviča kungs savu vainu atzīst, var paskaidrot savas kļūdas cēloņus un ir gatavs samaksāt soda naudu. Nepareizi aizpildīt amatpersonas deklarāciju ir ļoti vienkārši, sevišķi gadījumā, ja tas tiek darīts pirmoreiz. Tā arī bijusi veselības ministra nelaime. Turklāt, ja visa uzmanība tiek veltīta, lai saprastu dokumenta aizpildīšanas noteiktumus, tikai normāli, ja gadās piemirst šādus tādus sīkumus. Piemēram, aizdevumu viena miljona eiro apmērā, ko viņš laipni atvēlējis savam dēlam. Protams, šis notikums Belēviča kunga dēlu padarījis par apskaustāko cilvēku Latvijā. Ja valsti nebūtu pāršalkuši šokējošie jaunumi par benzīntanka “Statoil” nosaukuma maiņu, iespējams, cilvēki par to runātu vēl aizvien.
Protams, aizmāršība ir cilvēcīga neatkarīgi no ieņemamā amata. Belēviča kungs gan saprot, ka viens likums ir viena taisnība visiem. Pārkāpums izdarīts, tāpēc par to jāsaņem sods – jāsamaksā 350 eiro. Viņš labprāt to izdarītu, bet, izrādās, to drīkstēs izdarīt tikai tad, kad Saeima nobalsos, ka viens likums ir viena taisnība arī Belēviča kungam.
Es ierosinu, ka ar soda naudu nevajadzētu apstāties un Saeimai vajadzētu lemt arī par citiem notikumiem ministra dzīvē.
Piemēram, Belēvičs aiziet uz restorānu, grib samaksāt rēķinu par liellopa gaļas tartaru un vīnu, bet viesmīlis pieprasa Saeimas balsojumu. Vai mīļotā prasa: “Gunti, aizved mani uz Munameģi!” un šim nekas cits neatliek, kā vien atzīties: “Es jau labprāt, bet Saeimai vēl jālemj.”
Vai arī klasiskā lidostas beznodokļu veikalā mirklī, kad ministrs vēlētos iegādāties “Toblerone” šokolādi, viņam prasītu nevis lidmašīnas biļeti, bet gan Saeimas atļauju. Pēdējā situācija gan iespējama tikai tad, ja ministra kungs nav aizmirsis, kurā dienā ir viņa reiss.
Teorētiski pastāv kaut kādi iemesli, kāpēc būtu izdevīgi slēpt šādu aizdevumu. Piemēram, ja naudu nevis nopelna, bet, teiksim, atrod. Atrašana nav legāls ieņēmumu gūšanas veids, tāpēc var pateikt, ka miljons ir nevis atrasts, bet gan dēls atdevis parādu. Un, lai parādu atdotu, nauda pirms tam jāizsniedz (citādi to sauc par zagšanu vai vismaz izspiešanu).
Tomēr es patiešām ticu, ka Belēviča kungs par to miljonu aizmirsa. Un tas ir labs piemērs, kādām būtu jābūt attiecībām ģimenē – naudas plūsmai būtu jābūt visnebūtiskākajam sīkumam, sevišķi tādā gadījumā, ja tās ir gana daudz. Naudas aizdošanas procedūru iztēlojos apmēram šādi:
- Tēt, vari aizdot drusku naudas?
- Kāda runa! Paņem no maka, cik Tev vajag!
Tā ar tiem miljoniem ir – no acīm prom, no sirds laukā! Vismaz cerams, ka dēls par miljonu nopirka kaut ko foršu.
Ciešās ģimenes saites – tas ir tikai viens iemesls, kāpēc ticu, ka veselības ministra kungs par naudu ir piemirsis.
Bet man ir pamats ticēt, ka vienkārši Gunta Belēviča stiprā puse nav atmiņa (bet lai viņš neskumst – viņam toties ir brieži). Piemēram, augusta vidū izmantoju mājaslapas www.belevics.lv sniegto iespēju uzdot jautājumu pašam ministram. Viņš vēl aizvien nav man atbildējis, kā labāk ārstēt klepu. Ir divas iespējas – vai nu viņš ir aizmirsis, vai arī Saeima vēl nav nolēmusi, ka viņš drīkst man atbildēt.
Kāpēc es domāju, ka tieši Belēviča kungs būtu īstais, kas varētu man kaut ko ieteikt? Kādā vasaras rītā kādā Preiļu lielveikalā dzēru kafiju un to izlēju, kad ''Super FM'' ēterā ieskanējās raidījums “Veselības ministrs Guntis Belēvičs iesaka”. Tātad – viņš var ieteikt. Man tāda raidījuma nav, bet arī man ir ieteikums – es ieteiktu ministra kungam nākamajā “Veselības ministrs Guntis Belēvičs iesaka” raidījumā ieteikt, kā uzlabot atmiņu.
