Elīna Kolāte: Mana jūra. Ko darīt ar roni jūras krastā?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Līdz šim es jūras malā nebiju redzējusi nevienu roni. Ne beigtu, ne dzīvu. Ekspedīcijas “Mana jūra” gaitā esmu sastapusi aptuveni 25 roņu līķus. Visbiežāk viņi aiziet bojā, sapinoties zvejas tīklos vai savainojoties murdos. Kā liecina pazīmes uz mirušā ķermeņa, daži ir arī nosisti. Visticamāk, to izdarījuši zvejnieki, kas šos dzīvniekus atraduši savos tīklos.

Tomēr dažiem no mums izdevās satikt arī dzīvu ronēnu. Un tas radīja nedēļām ilgas diskusijas par to, kas jādara, ja krastā redz roni. Sāksim ar to, kā rīkojās ekspedīcijas dalībnieki. Jau iepriekš brīdinu, ka tas nesaskan ar priekšrakstiem par to, ko vajadzētu darīt. Mēs parasti gar jūru neslājam vienā lielā barā, tāpēc bieži vien nav iespējams konsultēties ar līdzgājēju par to, ko nu darīt. Lielākoties mūsu biedriem nepiemīt specifiskas zināšanas par roņu glābšanas operācijām, bet ir liela vēlme palīdzēt jebkuram nelaimē iekļuvušam dzīvniekam.

Tā kādu dienu, ejot uz Užavu, daži no mums uzdūrās ronītim, kurš bija izkāpis krastā. Pirmais viņu redzēja misters S. S iet gar krastu – guļ mazs, mīļš ronītis ar skumjām ačtelēm. Skaidrs viens – vajag kaut kā palīdzēt! Ko lai dara? S pieiet klāt, grib grūst ronēnu atpakaļ ūdenī. Ronēns sāk rādīt zobus. S tomēr nolemj, ka tas nav iemesls atkāpties. Gan jau arī Raimonds Pauls rādīja zobus, kad viņam bērnībā lika spēlēt tās stulbās klavieres. S paņem koku un ar to koku iebaksta roni atpakaļ ūdenī. Ar labi padarīta darba sajūtu S dodas tālāk.

Pēc divām stundām šai pašai vietai garām iet miss R. Ronis atkal ir izkāpis krastā. R ierauga roni un domā: “Vai, kāds mīļš ronītis! Vajag kaut kā palīdzēt.” No sākuma R piezvana saviem biologu draugiem, kas saka, ka dzīvnieku traucēt nevajag, jo viņš vienkārši ir izkāpis pasauļoties un viņš bez problēmām pats tiks atpakaļ. R ar prātu to it kā saprot, bet tad paskatās uz mīļajām roņa ačtelēm un izlemj: “Nē, tomēr jāpalīdz!” Īsti ar rokām aiztikt negrib, tāpēc ātri izshēmo, ka uzbīdīs viņu uz sava lietusmēteļa un ar to ievilks jūrā. Vēlme palīdzēt – milzīga! Tomēr mirklī, kad ronis sāk nikni rādīt zobus, R tomēr nolemj atkāpties.

Pa to laiku ronis ir pamatīgi izbesīts – viņš vienkārši grib pasauļoties, bet nāk visādi un ar dažādiem līdzekļiem mēģina viņu iegrūst ūdenī.

Paiet vēl divas stundas. Garām nāk misters G. Ronis, redzēdams G, nodomā: “Atkal…” Un pats ielien ūdenī, lai nebūtu jāpiedzīvo kārtējā bakstīšana.

Tātad – ko darīt, ja redzam dzīvu roni jūras krastā? Ir jāpadod labadiena. Tas arī viss. Ne tikai cilvēkiem, bet arī roņiem patīk sauļoties. Un, iespējams, ja mani sauļošanās laikā kāds ripinātu ūdenī, es arī rādītu zobus, nevis mīļās actiņas. Stāsta galvenie varoņi to tagad zina – tātad “Mana jūra” ekspedīcija ir bijusi sevišķi izglītojoša pieredze.

Pēc iziešanas krastā ronim nav problēmu paša spēkiem tikt atpakaļ ūdenī. Turklāt viņš krastā nav izskalots, bet gan pats izkāpis aiz laba prāta. Tālab ikvienam, kurš ierauga krastā roni, ieteiktu iedomāties, kā viņš pats justos, ja pēc peldes tiktu mests atpakaļ ūdenī. Līdz ar to “Ko darīt?” problēma ir atrisināta.

________

*Bloga autore Elīna Kolāte ir projekta "Mana jūra" dalībniece.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti