Aptaujājot savus braucošos draugus un radiniekus, noskaidroju, ka 8 punkti ir līmenis, ko parasti sasniedz tikai īsti vīri – vīri, kuriem likuma burts ir tukša vieta, vīri, kuru sapnis ir piedalīties filmas „Ātrs un bez žēlastības” divpadsmitajā daļā. Vai arī "Rīgas satiksmes" autobusu saimnieki.
Jāatzīst, ka mani draugi un radinieki šajā ziņā ir "mīkstie" (paši to atzīst) un bezmaksas psihologa konsultāciju viņiem neredzēt kā savas ausis.
Soda punktus Latvijas šoferi sāka krāt pirms desmit gadiem, un tos atšķirībā no "Narvesena" vai "Rimi" uzlīmēm nevar kādam atdot vai iemainīt pret šokolādi. Turklāt, ja par veikalu uzlīmēm var dabūt pannu pa lēto, tad ar tiem soda punktiem vienas vienīgas klapatas, tāpēc lielākoties ļaudis cenšas tos nekrāt. Bet tagad pieņemti noteikumi, ka, sakrājot tos 8 punktus, var tikt pie bezmaksas randiņa ar psihologu. Veicot ātru izmeklēšanu dažādos kolektīvās iepirkšanās portālos, secināju, ka vismaz pagaidām nav iespējas solidarizēties ar citiem un pie psihologa tikt lētāk (piemēram, ar 6 soda punktiem, ja kopā savācas 8 braucēji).
Līdz šim skaitlis 8 ir simbolizējis mūžību, nebeidzamību, bet tagad 8 punkti šoferim varēs būt tikai īsu brīdi, jo, tiklīdz tie būs sasniegti, pastkastītē iekritīs ielūgums apmeklēt nodarbības ar autopsihologu. Ja ielūgums tiks ignorēts – 2 punkti klāt. Ja autopsiholoģijas stundas tiks cītīgi apmeklētas, tad 2 punkti nost. Tātad 8 kļūs par ļoti reaktīvu skaitli.
Šajās nodarbībās, visticamāk, būtu jānoskaidro, kā pareizi būtu jāuzvedas, un īstiem „Ātrs un bez žēlastības 12” vīriem tas nozīmēs lieku ķēpāšanos, kas ir labi – ļaunie tēli ir jāsoda ar kaut kādām grūtībām. Bet vai tas varētu dot arī kādu labumu nākotnē? Vai ciema jautrākie un ātrākie autovadītāji kopā ar psihologu spēs rast savus agresivitātes cēloņus un tos novērst? Vai būs tā, ka šoferis konstatēs, ka grib braukt kā nelabais, jo, redz, pamatskolā ir apsaukāts par bremzi, un nolems, ka šie laiki ir garām, tāpēc jāsāk uzvesties mazliet diplomātiskāk? To zināt mēs nevaram, tāpēc vērsos pie cilvēkiem, kuru valstī līdzīga sistēma jau ieviesta.
Šobrīd atrodos noteikumu karaļvalstī Vācijā un savam kaimiņam paprasīju, vai viņiem ir kas līdzīgs. Jā, kad sasniegts noteikts soda punktu skaits, ir jāiet mācīties uzvesties. Uz manu jautājumu, vai tas dod kādu reālu labumu, saņēmu pretjautājumu: „Latvijā visi cilvēki ir tik labticīgi vai tikai Tu?” Tie, kam ir bijuši savi noteikumi, vēl aizvien ir savi noteikumi pat tad, ja izdodas pārliecināt psihologu, ka nu viss mainīsies, un labas uzvedības skoliņas ir viena vienīga jautra formalitāte.
Tā jau man likās. Protams, nevar sākt kritizēt sistēmu, pirms tā ir ieviesta un kaut ko devusi vai atņēmusi. Un es no sirds novēlētu jaunajiem psiholoģijas censoņiem autopsiholoģiju padarīt par Latvijas "Nokiu". Un tad Latvijas Televīzija varētu rādīt intervijas ar laimīgajiem šoferiem, kas sapratuši, ka nav jābūt Buņģim, lai iekarotu meiteņu sirdis. Un pats labākais moments būtu tad, kad pēc 30 gadiem raidījuma „Melu laboratorija” veidotājiem tiktu uzdots sameklēt pierādījumus tam, ka 2014.gada sākumā pieņemtie noteikumi nav devuši ne grama labuma. Pēc 5 dienu aktīva darba raidījuma veidotājs beidzot paceltu acis no dokumentu kaudzes un priekšniekam sacītu: „Nevaru. Viss tīrs.”
