Pirmoreiz fotoradaru apzināti ieraudzīju pirms pāris gadiem, un tas izskatījās pēc transformera. Biju tā satraukusies, ka tūliņ pat to nolēmu to izmēģināt, un ļoti lielā ātrumā skrēju tam pretī ar cerību, ka pēc dažām dienām saņemšu pastkarti no Edmunda Zivtiņa. Tā nenotika. Tā kā skrēju ļoti ātri, pieļauju, ka atļauto ātrumu pārkāpu, bet sodu nedabūju, jo man virsū nebija rakstīts ne mans personas kods, ne adrese, un Zivtiņa kungs mani neatpazina pēc sejas.
Atļautais ātrums manā skrejceļā bija 50km/h, bet pieņemsim, ka sasniedzu 65km/h. Kas ar mani notiktu, ja pie teikšanas būtu Pauls Timrots? Ja arī man uz pieres būtu uzdeklarēta adrese, neviens man nekādu naudu neprasītu, jo 15km/h netiktu uzskatīts par nekādu pārkāpumu. Tiesa, Edmunds Zivtiņš nepiekrīt Timrota redzējumam, kā arī pie viena nosauc viņu par Latvijas Breivīku. Nezinu, ko viņš ar to domājis, bet, tā kā man nepatīk Breivīks un viņa gaušanās par cietuma slikto ēdienu, tad arī es iebildīšu viņa ierosinājumam pavisam vienkārša iemesla dēļ – kādēļ noteikt limitus, bet tajā pašā laikā atzīt, ka mazliet pārkāpt tos ir atļauts?
Ja jau drusciņ ātrāk var, tad vienkārši jānosaka nedaudz lielāks limits. Un, ja nevar, tad nevar.
Zivtiņa kungs ne tikai norāda, ka jāsoda no pirmā liekā kilometra, bet arī iesaka radarus slēpt, nevis izbaurēt pa visu pagastu, ka starp tādiem un tādiem krūmiem ir radars. Ja viss notiktu pēc Edmunda Zivtiņa prāta, vai man būtu jāmaksā sods, ja man uz pieres būtu uzdeklarēta dzīves vieta? Nē, jo nolēmu izmēģināt tik ātru skriešanu tikai no prieka par to, ka beidzot esmu ieraudzījusi fotoradaru. Ja tas būtu paslēpts, būtu brīvā gaisotnē tam pagājusi garām ar ātrumu 3km/h.
Kāpēc Edmunds Zivtiņš uzskata, ka fotoradari jāslēpj? Nē, nevis tāpēc, ka tos kāds varētu nofenderēt! Tāpēc, ka paslēpti radari autovadītājiem liks drebēt bailēs par to, ka viņi tiek novēroti ik uz stūra un atļautais ātrums netikšot pārkāpts it nekad. Es vēlos piedāvāt lētāku metodi, ar kuru sasniegt līdzīgu rezultātu – ik uz stūra jāizkar brīdinājums „UZMANĪBU! FOTORADARS TEVI VĒRO!". Neviens fotoradars nav jāpērk/jāuztur, bet visi projekti par to iegādi jāaizved uz Līgatnes papīrfabriku, lai vismaz sanāk kāda jauna papīra loksne. Tā visi raustīsies no radariem un brauks prātīgi vienmēr (un es nemitīgi skriešu vajprātīgā ātrumā cerībā saņemt pastkarti no likumsargiem). Tātad galvenais fotoradaru mērķis ir nevis naudas pelnīšana, bet gan satiksmes drošība.
Bet neizliksimies – galvenais drauds satiksmes drošībai ir tas, ka cilvēki neprot izvērtēt, ko var un ko nevar. Pati esmu padzīvojusi dažās valstīs, kur ļaudis brauc absolūti psihi un kur pēc 2 minūtēm ir skaidrs, kāpēc autobusā jāpiesprādzējas (jo citādi pasažieri krīt ārā no sēdekļiem), tomēr nevarētu teikt, ka šajās zemēs būtu novērojusi neskaitāmas autoavārijas. Iespējams, neko neesmu redzējusi, jo no šausmām bieži vien esmu izpildījusi pasažiera pienākumu ar acīm ciet.
Tomēr pastāv iespēja, ka citi šoferi zina, ka brauc starp vājprātīgajiem, tāpēc piemērojas apstākļiem, tur acis plaši vaļā un raugās, lai nekas slikts nenotiktu.
Tātad galvenais uz ceļa ir spēt saprast, kā ir jāuzvedas. Citreiz mierīgi var pārkāpt noteikto ātrumu (ja ceļš ir lieliskas kvalitātes un ir skaidri zināms, ka neparādīsies neviens cilvēks vai dzīvnieks (abi priekšnoteikumi Latvijā gan ir praktiski neiespējami)). Bet, ja laikā, kad visi apāvuši ziemas riepas, uzsnieg sniegs, lielceļu ieskauj migla, bet no tuvējā briežu dārza izmūk 64 brieži, arī vietā, kur Zivtiņš ļāvis triekt uz 90 km/h, būtu vēlams izvēlēties sieviešu ātrumu vai nebraukt nemaz. Tādā gadījumā - vai pliki braukšanas ātruma ierobežojumi uzlabo satiksmes drošību? Protams, nē.
Pirmkārt, lai sāktu kārtot autovadītāja tiesības, katram pašam jāatbild uz jautājumu, cik ļoti viņš ir spējīgs adekvāti reaģēt uz negaidītiem notikumu pavērsieniem uz ceļa. Es, piemēram, šaubos par šīm savām spējām, tāpēc ne reizi neesmu paskatījusies autoskolas virzienā, turklāt uzskatu to par sociāli atbildīgu rīcību. Bet ko darīt ar ļaudīm, kas savu nevarēšanu neredz un nepieļauj? Te būtu darbiņš Latvijas Universitātes Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātes studentiem – iesaku topošajiem psihologiem bakalaura darba izstrādē iesaistīt, teiksim, 5 topošos šoferus un vienkāršiem trikiem noskaidrot, vai viņi būtu spējīgi adekvāti izvērtēt vienkāršas un sarežģītas situācijas, ja priekšā nebūtu noteikumu.
Tā nebūtu jātērē nauda par fotoradariem, neviens vairs nelamātos par to, ka radaru nav (vai par to, ka tie ir), turklāt par ietaupīto naudu varētu katru bakalaura darbu apbalvot ar 95 latiem.
