Latvijas Olimpiskā komiteja informējusi sabiedrību par to, ka rakstošie žurnālisti nedrīkst fotografēt skatītājus un sportistus.
Ja rakstītāji izdomātu nofotogrāfēt pensionētos bobslejistus Langi un Langenu un pie viena attēlu arī ietvītot, tad nākamais tvīts būtu: „Atņēma akreditāciju. Mīļā, gaidi mājās!"
Fotografēšanas ierobežojums tiek uzskatīts par pazemojošu un nepareizu, bet es par to esmu sajūsmā. Es ģībstu no nepatikas, piemēram, koncertos, kur nevaru neko redzēt ne tikai sava necilā auguma dēļ, bet arī tāpēc, ka visi plivina savus viedtālruņus, lai uzņemtu attēlus, ko tāpat nekad neapskatīs, jo tās bildes parasti sanāk sliktas. Olimpiskajās spēlēs būs piepildījies mans sapnis, un ļaudis Sočos ar saviem aifoniem nefotografēs visu, kas pagadās, bet laiku pavadīs, lai ieslēgtu šo mirkli savā sirsniņā, kā arī izdomātu, kā skaistāk to uzrakstīt. Pa to laiku tie, kas būs akreditējušies kā fotogrāfi, varēs bildēt uz nebēdu. Un rakstnieki rakstīs. Un pavāri gatavos boršču. Un dakteri ārstēs sastieptās kājas. Un daiļslidotāji savienos daiļumu ar spēku. Būtībā šie jautrie noteikumi nodrošinās to, ka cilvēki darīs to, ko prot. Tātad runāt drīkstēs tikai radiožurnālisti, un sociālos tīklus nepārpludinās sliktas sportistu bildes.
Tomēr nav izskaidrots, kā tieši tiks nodrošināta iecerētā kārtība. Tur jau tā lieta, ka, fotografējot ar telefonu, vienmēr var izlikties, ka raksti īsziņu aizjūru mīļotajam vai pēti kalendāru. Otrkārt, varētu būt grūti izsekot līdzi tam, vai gadījumā kāds pa kluso savas nelegālās bildes netvīto. Protams, ja Tāļa Eipura tvitera vārds ir @TalisEipurs (viņš manā sapņu pasaulē ir rakstošais sporta žurnālists), tad viss būtu vienkārši, bet, ja viņš sevi nosauktu, teiksim, par @Chiekurs19, kārtības uzturētājiem neatliktu nekas cits kā sazināties ar Denisu Čalovski, jo viņš būtu vienīgais, kurš varētu atklāt bilžu fanāta personību. Tiesa, šīm divām problēmām ir iespējams kopīgs risinājums – katru rakstošo žurnālistu Sočos varētu nemitīgi pavadīt īpašs drošības aģents, kas vajadzības gadījumā lietotājam @Chiekurs19 varētu paprasīt, vai viņš gadījumā sen nav sists.
Turklāt rakstošajiem žurnālistiem ir atļauts bildēt tikai sevi, bet tas nav tik vienkārši, tāpēc šie aģenti varētu izpalīdzēt un nofotografēt žurnālistu pie olimpiskās lāpas, pie kalna, pie Salaveča, pie ēdiena.
Ikviens ir uzvarētājs, un ansamblis „ABBA" jau pērnā gadsimta saldākajā dekādē dziedāja par to, ka uzvarētājs paņem visu.
Krievija tiek apsaukāta ne tikai par rakstošo žurnālistu diskrimināciju, bet arī par to, ka, redz, olimpiskajā ciematā vispār nedrīkstēšot fotografēt neviens. Esmu aizkustināta par to, ka tā vietā, lai maksimizētu Olimpiādes atspoguļošanu, krievu labdari nolemj augstāk vērtēt sportistu tiesības uz privāto dzīvi. Protams, lielāko daļu sportistu neviens pēc sejas tajā ciematā neatpazītu, bet slavenākajiem daiļamatu meistariem gan jau riebtos, ka viņu tiktu fotografēti uz katra stūra. Iespējams, šos noteikumus ir izdomājusi Krievijas Slavenību apvienība (KSA), kas ļoti labi zina, cik drausmīgi ir mīļotās sirdspukstu vietā dzirdēt zibspuldžu skaņu. Protams, pastāv iespēja, ka olimpiskajā ciematā paredzēti kautiņi un pļēgurošana, ko vienkārši plašākai sabiedrībai nevajadzētu redzēt.
Latvijas svētku nedēļā manā skolā ik gadu norisinājās patriotisko zīmējumu izstāde. Man atmiņā uz mūžiem palicis kāda bērna darbs, kurā attēlots Brīvības piemineklis ar parakstu „Labāk dzīvot nekā mirt". Es pilnībā šim sauklim piekrītu un izmantoju to ikreiz, kad saprotu, ka kaut kas nav tik slikts kā sākotnēji cerēts. Varēja būt daudz trakāk – piemēram, Olimpisko spēļu atklāšanas ballē visiem tiktu izdalītas jau gatavas bildes, kuras tad būtu vienīgās, ko vispār drīkstētu publicēt neatkarīgi no profesijas, izcelsmes un seksuālās orientācijas. Labāk dzīvot nekā mirt!
