Elīna Kolāte: Kā Cilinskis gājienam trenējās

Straujiem soļiem tuvojas tā diena, kad sabiedrība dalīsies divās daļās – ekstrēmistos un provokatoros. Tie, kas atbalsta 16.marta gājienu, ir ekstrēmisti, bet tie, kam tas nepatīk - provokatori. Vienīgais veids, kā izvairīties no izvēles starp šiem abiem kārdinošajiem tituliem – vienkārši ir jāaiziet paskatīties hokeju un jāaizmirst par ikdienas rūpēm. Tiesa, tad ir risks tapt sauktam par pāķi. Tā vienkārši klusēt nevar, jo klusēšana ir zelts, un zelts ir dārgs.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Cilinskis savā profesionālajā darbībā ir bijis tik mierīgs, ka vienīgais, ka līdz pagājušajai nedēļai nemaz nezināju, kāds viņam ir vārds. Bet, tā kā ikvienam radies viedoklis par viņa plānu apmeklēt 16.marta viesības pie Brīvības pieminekļa, tad tagad zinu – viņu sauc Einārs.

Problēma ļoti vienkārša: Eināram Cilinskim jau izsens paticis kopā ar kara veterāniem un piparkūku māksliniekiem apmeklēt 16.marta ballītes pie Brīvības pieminekļa un pie viena izbaudīt, kā viņu ieskauj gājiena pretinieku lamas (tas nozīmē, ka viņš ir ekstrēmists). Bet te pēkšņi viņš kļuvis par ministru, un šāda amata pārstāvim, redz, neklātos apmeklēt pretrunīgi vērtētus pasākumus. Ir izskanējušas aizdomas, ka savu tradīciju ievērošanas gadījumā Ūlem Eināram Cilinskim nāktos pat pamest ministra posteni.

Labākais, ko cilvēks sev un citiem var sniegt, ir iespēja izvēlēties. Taču Ministru kabineta ļaudis ir pametuši komforta zonu un lieguši sev šo iespēju – viņi nobalsojuši, ka paši nedrīkst piedalīties 16.marta gājienā pie Brīvības pieminekļa (sanāk, ka valdība ir provokatori).

Ir izskanējis viedoklis, ka nepakļaušanās valdības lēmumam tiks uzskatīta par bezatbildīgu rīcību. To es nesaprotu – kas tur bezatbildīgs? Ja Cilinskis pats būtu nobalsojis par šo aizliegumu, tad jā – nevajag balsot, ja kājas nes uz Brīvības pieminekli. Bet, ja viņš nepiekrīt valdības lēmumam un to arī atklāti izrāda, - nesaprotu, kas tieši tur ir bezatbildīgs. Ja valdība pieņemtu lēmumu, ka ministriem jāpiedalās šašliku ēšanas konkursā 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa, bet viens atkritējs publiski tomēr neierastos, viņš tiktu augstā godā celts, nevis saukts par bezatbildīgu panku.

Es nebūt nevēlos aizstāvēt Ūli Eināru Cilinski, jo viņš man ir tik vienaldzīgs kā Viesturs Rudzītis, vien gribu vērst uzmanību uz to, ka valdības lēmumu nepildīšana pati par sevi nav nekāda bezatbildība, jo teorētiski var gadīties, ka lēmums ir stulbs.

Laimdotas Straujumas vērtējums šādam Ūles Eināra Cilinska  plānam kādu laiku nav bijis līdz galam izprotams, jo viņa nav spējusi izdomāt, vai par 16.marta grēkiem ministram palūgt aiziet no darba, vai tomēr likt mierā. Tagad gan ir pieņemts lēmums – ja Cilinskis aizies uz Brīvības pieminekli, tad tur arī varēs palikt un atpakaļ uz Ministru kabinetu nenākt. Šo lēmumu es cienu, jo, tā kā tā pieņemšanai bijis nepieciešams laiks, tad ir liela iespēja, ka tas ir nopietni pārdomāts, nevis balstīts uz karstām mirkļa emocijām.

Tomēr manā ideālajā pasaulē ministri no darba tiktu atlaisti par sliktu pienākumu pildīšanu, nevis par to, kā viņi pavada savu brīvo laiku. Piemēram, ja ekonomika saiet galīgā tūtā, ekonomikas ministrs ne tikai ar kaunu jāpatriec, bet arī jāizšvilpj pat tad, ja vakarus viņš pavada, bez maksas mācot klarnetes spēli neredzīgiem bērniem. Bet, ja tieslietu ministrs ar savu lielisko tvērienu izskauž korupciju tiesu sistēmā, viņam var piedot to, ka viņš, piemēram, regulāri šmaucas pokerā.

Kā VARAM ministrs reaģē uz sava amata iespējamajām izmaiņām? Ūle Einārs Cilinskis palicis tik nesatricināms, ka viņu varētu saukt par augstāko džinsos tērpto klinti Latvijā, un jau spodrina zābakus soļošanai gar Brīvības pieminekli. Viņš labi zina, ka, visticamāk, pēc 16.marta viņa darba attiecības ar Ministru kabinetu gulēs vēstures mēslainē. Pats atkāpties viņš nav gatavs, bet, ja ministru patriec šādā veidā – tas der.

Izskatās, ka Cilinskis ir džeks, kurš savai meitenei (valdībai) vienkārši nevar pateikt, ka vēlas pārtraukt attiecības, bet labi zina, kas būtu tās lietas, ko meitene (valdība) nespētu piedot (piedalīšanos 16.marta gājienā pie Brīvības pieminekļa).

Tāpēc, lai nevajadzētu meiteni pamest pašam (iesniegt atlūgumu), džeks (Cilinskis) izdara to, ko meitene (valdība) nepiedotu. Pēc tam vēl varētu notēlot cietēju, jo meitene (valdība) pametusi džeku (Cilinski). Lieliska shēma!

Ar katru dienu spēkā pieņemas dialogs par to, vai Cilinskis ir riktīgs vīrs, uz kura pleca vienmēr var atbalstīties saguris ceļinieks, vai viņš tomēr ir ārišķīgs klauns, kas meklē iespēju sapelnīt daudz balsu nākamajās Saeimas vēlēšanās. Un drīz vien tās kļūs skaļākas par diskusiju „16.marts – spožums vai posts?”. Un tā pēc 40 gadiem Latvijas Televīzijas raidījumā Kaža stāstīs par to, kā 2014.gadā bez vēsts pazuda ne tikai tā nelaimīgā Malaizijas lidmašīna, bet arī 16.marta konflikts, jo vietā nāca kas jauns – Ūles Eināra Cilinska sāga. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti