BBC varonīgi neslēpušies un publicējuši rezultātu pētījumam par britu seksuālo dzīvi. Briti mīlējas retāk nekā vecajos, labajos laikos, kad popmūziķi vēl nerakstīja dziesmas par Mika Džegera kustībām, un kā viens no iemesliem tiek minēts tas, ka ļaudis pasākuši gultā līdzi ņemt savus viedtālruņus un aipadus, lai līdz pēdējai nomoda minūtei būtu lietas kursā par to, vai gadījumā pasaulē nav parādījies kas retvītošanas vērts. Ļoti iespējams, tā ir tā pati cilvēku grupa, kurai diena ir mēslainē izmesta, ja nav izdevies sacerēt kādu tvītu, kuru būtu retvītojuši vismaz 3 cilvēki ar vismaz 1000 sekotājiem.
Britu zinātnieki diemžēl nav snieguši nekādus ierosinājumus turpmākajai dzīvei, tāpēc to darīšu es – vēlos iedrošināt ļaudis telefonu gultā neņemt. Gluži mest ārā no istabas arī nevajadzētu, jo bieži vien tie pilda arī modinātāja funkciju, kas no rītiem mēdz būt svarīgi ļaudīm, kas nav apveltīti ar precīzu un nepielūdzamu bioloģisko pulksteni.
Telefonam būtu jāguļ citur kaut vai tīri tehnisku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ja tas guļ kopā ar vienu vai vairākām personām, ir risks, ka tas varētu tikt fiziski bojāts, un mūsdienās jau tie smārtfouni (izmantoju angļu vārdu, jo tomēr atsaucos uz britu pētījumu) ir tik vārgi, ka stikliņš saplīst no tā vien, ja uz to paskatās ar tādu niknāku skatienu. Saplīsis telefons – lieki izdevumi. Kuram tas vajadzīgs?
Protams, šis arguments neiztur kritiku, ja gultā līdzi tiek ņemts mans telefons, kurš nesen arī pārcietis divas diennaktis lietū – tam varētu gulēt virsū kaut vai astoņi bijušie boksa čempioni, un vienīgais cietējs būtu mana reputācija, nevis telefons.
Otrs iemesls vairāk saistīts ar cilvēka slimo zemapziņu, nevis fizikas un smārtfounu likumiem. Ja telefons atrodas netālu no gulētāja, tad pastāv risks, ka kaut kādu iemeslu dēļ tas varētu iezvanīties laikā, kad cilvēks ir tajā miega fāzē, kad var mierīgi pacelt telefonu, izrunāties, bet pēc tam neko neatcerēties. Šis man gadās diezgan bieži, turklāt sev neizprotamu iemeslu dēļ uz jautājumu „Tu guli?" vienmēr atbildu noliedzoši (iespējams, manā zemapziņā valda uzskats, ka miegs ir liels kauns). Pēc tam es vēl mēdzu bezsakarīgi runāt ar zvanītāju un atklāt lietas, kas pēcāk man pašai ir jaunums. Tātad šis ieteikums sevišķi būtu jāņem vērā ļaudīm ar nosodāmu dzīvesveidu. Nedodu ne pieci, ka Silvio Berluskoni brīvā laika pavadīšanas paradumi tika atklāti tieši tā.
Galu galā britu zinātnieki neuztraucas par telefona miesas bojājumiem vai aizmigušu cilvēku bezsakarīgu pļāpāšanu, bet gan par to, ka ļaudis vēlos vakaros daudz labprātāk izbauda tviteri nekā viens otra klātbūtni. Ko darīt?
Ieteikums izslēgt gaismu tviterī pēc pulksten vienpadsmitiem vakarā nāktu par labu gan demogrāfijai, gan tautsaimniecībai. Ļaudis atdotos viens otram, lai no rīta, labi izgulējušies, varētu produktīvi strādāt. Turklāt, Latvijas tviterkontu atslēgšana kaut kur pasaulē varētu ietaupīt kādu kaudzīti enerģijas un līdz ar to neiztērēt pa kādai tonnai ogļskābās gāzes. Tā kā globālajai sasilšanai nav māju, tad būsim palīdzējuši arī kādai Klusā okeāna saliņai.
Bet pats svarīgākais ir uzņemties politisko atbildību. Piemēram, Nacionālā apvienība, kas skaitās visaktīvākie demogrāfijas problēmas trobelētāji, varētu anulēt savus tviterkontus. Tas būtu ne tikai simbolisks labas gribas žests, bet palīdzetu arī praktiski. Nav noslēpums, ka, piemēram, Jāņa Iesalnieka jautrākie tvīti mēdz kļūt par pamatu ilgām un smagām diskusijām, kuru dēļ cilvēki nespēj vien atvadīties no saviem tviterkontiem līdz pat pirmajiem gaiļiem. Jāni, nākamreiz, lūdzu, padomājiet par to!
