Diemžēl tas nav licis sabiedrībai priekā gavilēt, jo varot taču izvēlēties labāku laiku atpūtai. Es domāju, ka tas gan nav tik vienkārši, jo pieļauju, ka atvaļinājuma datumi ir jāpiesaka kādu laiku iepriekš, lai Solvita Āboltiņa varētu ieplānot, ka šajā laikā būs jārukā dubultā. Un var gadīties, ka atvaļinājums ieplānots, bet pēkšņi kaut kas notiek (piemēram, zemestrīce) un tad ir svarīgi atkal būt darbā. Skāde - šis attaisnojums šoreiz nav gana labs, jo nebija jau gluži tā, ka vienā dienā visi Ukrainā svētlaimīgi dejoja tautasdejas, bet nākamajā dienā Krievijas armija sajauca ceļu un nejauši aizbrauca uz Ukrainu. Pēdējos pāris mēnešus situācija nebija no tām vienkāršākajām, bet – tiesa – neviens precīzi nevarēja paredzēt, vai un kad notiks tā, kā noticis (atskaitot tos ļaudis, kas zināja, ka Krievijas armija Ukrainā uzpeldēs ļoti drīz pēc Olimpiskajām spēlēm).
Līdz ar Krievijas armijas parādīšanos Krimā, protams, žurnālisti gribējuši dzirdēt, ko par to saka prezidenta kungs, bet, tā kā Olimpiskās spēles viņu ļoti nogurdinājušas, tad bijis jābrauc uz ārzemēm atpūsties. Lielīšanās ar darbaholismu vairs sen nav modē, un atvaļinājums ir svēta lieta.
Sevišķi tad, ja notiek kādā siltā zemē, jo neatpūties un nosalis cilvēks mēdz darīt nesakarīgas lietas, tāpēc ceru, ka Bērzam kaut drusciņ izdevās atpūsties, kaut gan paziņojums par to, ka atvaļinājuma laikā karu neplāno (viedi vārdi), liecina par to, ka prezidents ir pamatīgi pārstrādājies un no tā nav atguvies vai tieši otrādi – viņš lieliski atpūšas un ir piedzēries. Un, ja atgriešanās ir aizkavējusies dzīvesbiedres slimības dēļ, arī to cilvēcīgi var saprast, bet tāpēc jau nav jārunā visādas muļķības. Man nekad nav bijis tāda īsta atvaļinājuma, tāpēc es īsti nezinu, kā tas notiek. Varbūt kāds cits varētu pastātīt, vai smadzeņu darbības apstāšanās ir obligāta atpūtas sastāvdaļa.
Cilvēkam vienmēr ir jāuzmanās no tā, ko viņš pats vēlas. Nebija jau slikti, ka Bērzs bija atvaļinājumā. Kāpēc bija jāšokējas un jāpavēl viņam atkal strādāt? Vai nepietiek ar visiem tiem ļaudīm, kas bez padziļinātas izpratnes pauž viedokli par Ukrainas notikumiem sociālajos tīklos? Viss taču bija tik labi – Vaira Vīķe-Freiberga Bērziņa vietā pateica kaut ko tādu, ko visi uzņēma ar urravām. Nu un kas, ka tas bija jādara bijušajai prezidentei, jo esošā nav? Tas ir kaut kāds jaunums, ka Latvijai nav prezidenta? Par to sašust ir tāpat kā katru ziemu būt šokā, ka negaidīti uzsnidzis sniegs.
Tomēr prezidents ir nolēmis atgriezties un runāt, tāpēc pašpasludinātās inteliģences prieks par klusumu bija īss.
Tam, ko viņš saka, protams, nav nekādas dižas praktiskas nozīmes. Ja viņš paziņotu, ka „stingri nosoda vardarbību”, diez vai pēc pusstundas saņemtu dižā ornitologa Vladimira Putina īsziņu: „Andri, piedod par Ukrainu. Tūliņ pat saukšu armiju atpakaļ un stingri nosodīšu. Ceru, ka nedusmojies.” Ja Bērzs paziņotu, ka tankus uzskata par labu metodi domstarpību risināšanā, arī tad Putins nekustinātu ne ausu. Tomēr kaut kas tajos paziņojumos ir. Cilvēkiem patīk, ja viņi var paredzēt, kas notiks. Tas rada drošības sajūtu.
Un vienkārši iedomāties, ka prezidents pateiks kaut ko apkaunojošu, ir viegli. Tāpat viegli paredzēt, ka tas izraisīs sašutumu, kas neizraisīs neko. Un tad, kad izskanēs tēze, ka Ukrainā viss ir kārtībā, jo tur cilvēki var brīvi klausīties „Iron Maiden” un pārvietoties starp kalniem un jūru, daudzi varēs atslīgt dīvānā, uzsist sev uz pleca un sacīt: „Es zināju.”
