Tādas atgriešanās politikā un citās popkultūras nozarēs nav nekas jauns. Pavei, savu uzvalku pucē arī Einars Repše, un cerams, ka uz Saeimas vēlēšanām uzpeldēs, teiksim, Ziedonis Čevers ar savām saimnieciskajām idejām. Diemžēl gandrīz jebkura atgriešanās popkultūrā ir kļūda – vai kādu interesē pieaugusi Britnijas Spīrsa? Zēni geju bāros dzied līdzi „Backstreet Boys" dziesmai „Quit Playin' Games With My heart", bet vai kāds ir dzirdējis šīs grupas 2013. gada muļķības? Un pat visnotaļ cienījamās brigādes „Pixies" atgriešanās pirms dažiem gadiem man bija milzīga vilšanās, jo solista kungs vairs neprata dziedāt.
AŠ latviešu valodas vēsturē iegājis ar to, ka privatizējis vārdus „cieti", „lidosta" un „buldozers", bet matemātikas pamatos māca, ka skaitlis 50 000 pieder viņam. Tas vēl nebūtu nekas, bet viņš bija tas ekstrvagantais kungs, kurš uzrīkoja savus privātos debesīs braukšanas svētkus, kuros ar ceļamkrānam līdzīgu priekšmetu braukāja pa "Arēnas Rīga" gaisa telpu, kamēr pavadošais sastāvs un fani patērēja „Red Bull" enerģijas dzērienus.
Šlesera kungs ir pompozi atgriezies arī uz iepriekšējām Saeimas vēlēšanām, kuru rezultāti viņam nav bijuši sevišķi veiksmīgi, bet tāpēc jau buldozers ir buldozers, nevis kaut kāda dāmīte – tādam atraidījumi nesāp. Ir jāmēģina vēl. Tiesa, nesaprotu, kā viņš var atgriezties ar kaut ko tik nekādu kā partijas „Vienoti Latvijai" kongresu. Pēc tam, kad viņš ir bijis buldozers un lidostas tēvs, kas lido gaisā skatītāju tūkstošu priekšā?
Jebkurā šovbiznesa pamatskolā viņam mācītu, ka atkāpties nedrīkst. Ja latiņa ir uzstādīta, tad zem tās līst nebūtu labi pat tad, ja pēc mēneša mums būs jāatvadās no latiņa.
AŠ varēja, teiksim, ar zobenu mesties cīņā pret legālo narkotiku kioskiem, jo tie visiem riebjas, vai vismaz uzrīkot partijas kongresu Baltijas jūras dzīlēs, tādējādi radot apmēram 45 darbavietas. Cerams, ka tas vēl tikai priekšā. Un, protams, nespēju sagaidīt visas tās „Sastrēgumstundas", kur viņš cilvēkiem, kurus tas neinteresē, stāstīs, kā un kāpēc jāiegūst finansējums.
Es AŠ septiņdesmit divas atnākšanas vēlētos salīdzināt ar „Terminatora" filmām. Pirmā bija laba, otrā bija fantastiski jaudīga, trešā bija vārgulīga gulēšana uz pagātnes lauriem, ceturto nenoskatījos līdz galam, jo tur pat nebija Švarcnēgera, un šobrīd pat īsti nezinu, vai ir uzņemta piektā filma, jo man jau ir vienalga (tātad vajadzēja apstāties pēc otrās filmas).
Tāpat neesmu pamanījusi to, ka AŠ ir bijis prom, jo viņš tomēr ir pamanījies piedalīties visos nozīmīgākajos ikru ēšanas konkursos.
Mēģināju paskaitīt AŠ tā saucamās atgriešanās. Tās notiek tik bieži, ka tikpat labi es katru dienu varētu doties uz savu piemājas pārtikas veikalu, atspert vaļā durvis un timpānu un salūta pavadībā uzrunāt apkalpojošo personālu: „Skat, skat, kas atnācis! Es – visskaistākā!"
Man ir grūti iztēloties kādu, kas AŠ atgriešanos varētu uztvert nopietni, jo vismaz man šķiet, ka pēdējo gadu laikā cilvēki ir vienkārši sākuši ņirgt par šo personāžu.
Nopietni – ja AŠ iekļūs nākamajā Saeimā, esmu gatava publiski apēst savu e-talonu.
Vai tāpēc AŠ taisnā ceļā būtu jāizdod Amerikai kā „kam mums tāds vajadzīgs"? Nē. Vēl svarīgāk – nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut, ka viņš tiek izdots Amerikam. Ko tad viņam darīt? Pēdējā laikā atklājies, ka teju neviena Rīgas celtne nav uzcelta gana jēdzīgi, lai to vispār varētu nodot ekspluatācijā. Buldozers varētu nākt palīgā. Tāpat ir nepieciešams kāds, kurš pārmācītu tos krāpniekus, kas mēģina lētticīgiem ļaudīm iemānīt pašprintētas eiro banknotes. Un galu galā seriālā „Ugunsgrēks" jau sen vajadzēja tādu tēlu kā AŠ. Lai izdodas!
