ES amatpersonas ir norūpējušās par to, ka mēs sevi beidzam nost ar benzopirēnu. Tā ir tāda viela, kas noteikti būs gaļā vai zivī, ja tā tiks kūpināta ar malku, un, ja to uzņem lielos daudzumos, tā var izraisīt vēzi, un vēzis nevienam nepatīk. Vai tāpēc būtu jāaizliedz kaut kas garšīgs? Nē, jo gards ēdiens sniedz laimi, bet laime ir kā nauda – tās mūždien pietrūkst. Aizliegumus es vispār uzskatu par kaut kādu bronzas laikmeta paņēmienu labu mērķu sasniegšanai. Domāju, ka daudzkārt sakarīgāka būtu šāda rīcība:
Tiek noskaidrots, ka benzopirēns – tas ir slikti. Pēc tam sabiedrība tiek informēta par šīs vielas nelabvēlīgo ietekmi. Nu, līdzīgi kā ar cigaretēm - uz paciņas rakstīts, ka tās rada impotenci un nāvi, bet katra paša ziņā ir izvēle. Tāpat varētu darīt arī ar kūpinātiem nēģiem, un katrs pats varētu vai nu atteikties no šī produkta lietošanas, vai to ierobežot (ne vairāk kā 10 kilogramu nēģu dienā) vai dzīvot ātri un skaisti, un kūpināt un kūpināt, un ēst un ēst.
Noteikumi par benzopirēnu pieņemti jau 2011.gadā un līdz šī gada 1.septembrim ražotājiem ir bijis laiks piemēroties šīm prasībām. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs mierina satrakoto un pēc kūpinājumiem izsalkušo pūli, sakot, ka problēma ir uzpūsta, noteikumi ir normāli un ražotājiem nebūs problēmu nodrošināt tos 2 mikrogramus uz kilogramu. Šāds viedoklis pārāk nepārsteidz, jo - kurš bija Zemkopības ministrs, kad tika pieņemti šie noteikumi? Dūklavs! Protams, viņš neteiks, ka regulas ir stulbas un ka ministrs, kas tām teicis jāvārdu, ir pilnīgs idiots bez izpratnes par mūsdienu Latvijas garšu.
Pastāv dažādi viedokļi par to, cik laicīgi un efektīvi ļaudis ir informēti par to, kā tagad būs. Dūklava kungs saka, ka to jau visi sen zinājuši, bet gaļas dūmotāji izbrīnā iepleš acis un apgalvo, ka tas viņiem ir jaunums. Vismaz viena puse melo. Ceru, ka tas ir Dūklavs, jo labāk, lai nekrietnais melu velns ir iemitinājies tikai vienā cilvēkā, nevis veselā barā. No otras puses - labāk būtu cerēt, ka kļūdījušies vai melo mazie ražotāji, un nebūs tā, ka viņiem būs jāklopē savas bodītes ciet, jo nespēs atļauties veikt izmaiņas kūpināšanas procesā. Kaut gan diez vai tā būs liela bēda, jo cilvēki ir noskaņoti visai kareivīgi – viņi ir gatavi savas vistiņas dabūt jebkādā veidā, ja vajadzēs, nesmādēs arī melno tirgu. Tāpēc vēlos, lai melis būtu bijis Dūklavs, – tā visiem būs vieglāk, un Latvijas kļūs slavena ar savu kūpinājumu pagrīdi.
Par regulu noteikti ir bijuši informēti šprotu ražotāji, jo nolēmuši, ka tā vis nebūs, - šprotēm nedrīkst ne pirkstiņu piedurt! Tā arī panākts, ka tām piešķirts īpašs statuss un ES ir mierā ar to zivtiņu benzopirēnu. Interesanti, ka ES mūždien tiek apsaukāta par pārāk stingrajām un nepamatotajām regulām, bet reālas problēmas ar benzopirēnu šprotēs rodas tad, kad bundžiņas tiek sūtītas uz Krieviju, nevis uz Vāciju vai Luksemburgu. Krievija – tā ir īsto noteikumu zeme!
Tomēr, ja problēmai pievērstos arī Kultūras ministrija, domāju, ka beigas varētu būt laimīgas. Kūpināta gaļa ir jāatzīst par Latvijas kultūras mantojumu. Nereti gadsimtiem ilgās latviešu tradīcijas ir pat dzīvībai bīstamas, bet neviens i negrasās tās ierobežot, jo tas būtu neslēpts uzbrukums valsts identitātei. Piemēram, lekšana pāri ugunskuram – tā ir diezgan riskanta izklaide, bet mēģināt ieviest kaut kādus drošības pasākumus būtu absolūti pašnāvnieciski. Tāpat mums – kūpinātās gaļas ēdāju tautai – vajadzētu pārliecināt ES kungus par to, ka smeķis ir viens no trim vaļiem, uz kuriem balstās Latvijas kultūra. Un tad pēc 30 gadiem Latvijas Televīzijas raidījumā „Melu laboratorija” stāstītu par to, kā 21.gadsimta sākumā tika panākts, ka kūpināta gaļa tiek iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
