Elīna Kolāte: «2ANNAS». Sieviete un pirmais kinofestivāls mūžā

“Ko? Tu ej uz "2ANNĀM"?” – tā bija pilnīgi normāla manu draugu reakcija, uzzinot, ka katru vakaru pavadu kinoteātrī. Es ar kino esmu uz pieklājīgu “Jūs”  - laiku pa laikam satiekamies, bet baigie draugi neesam. Tomēr viens no kinofestivālu mērķiem ir piesaistīt scēnai jaunus skatītājus, tāpēc uzķēros uz to, ka man somā vienkārši atradās kaudzīte ielūgumu.

Rudens vispār Rīgā ir kinofestivāliem pārbagāts laiks. Ir diezgan sakarīgs iemesls, kāpēc, piemēram, rokfestivāli notiek vasarā – tad ir gana silts, lai gulētu teltīs. Kāpēc kinofestivāli sablīvēti rudenī? Jo tā tas vienkārši ir. Ar to paši festivālu rīkotāji sev zāģē nost kājiņas. Pirmkārt, potenciālais skatītājs var bez sirdsapziņas pārmetumiem atteikties no kinogājiena ar labu attaisnojumu: “Ai, nākamnedēļ tāpat būs jauns festivāls – aiziešu uz to.” Un pat izklausās ticami! Otrkārt, pārliecinātā kinofestivālu publika ir ierobežota. Tāpat ierobežoti ir viņu naudas līdzekļi, ko var iztērēt kinopriekam. Un, ja ir ļoti daudz labu filmu ļoti īsā laikā, tad nauda likumsakarīgi beidzas un skumji sev jāatzīst, ka visu redzēt diemžēl nevarēsi atļauties.

Protams, ja kinonotikumi risinās viens aiz otra, tad daudz vieglāk ir “iekustināt” pilsētu un ietīt to kaut kādā noskaņā. Vai šī priekšrocība neitralizē iepriekš aprakstītos zaudējumus? Manuprāt, ne. Es sevi nekādā gadījumā nevarētu saukt par kaislīgu kino baudītāju, bet neiebilstu laiku pa laikam pasēdēt kinokrēslā un paskatīties kaut ko labu. Festivāla “2ANNAS” laikā apmeklēju piecus seansus, tādējādi sasniedzot mēneša kinematogrāfisko limitu. Kaut kad tas bija jāizdara!

“2ANNAS” ir festivāls, kurā tiek rādītas īsfilmas. Tādam skatītājam kā man tas ir ļoti piemēroti, jo man šķiet, ka lielākā daļa filmu pasaulē ir garlaicīgas. Ja arī šīs ir garlaicīgas, tad vismaz tās ātri vien beidzas un nevienu nesāpina. Turklāt kāds tās ir atlasījis manā vietā. Tomēr dzīvojam laikā, kad iespēja redzēt filmu pati par sevi nav nekāda vērtība, jo, ja grib, visu var atrast internetā. Bet, tā kā var atrast tik daudz, tad ir patīkami, ja kāds pasaka priekšā, ko vajadzētu skatīties. Paldies festivāla organizatoriem – es pati nekad mūžā nepieķertos šādai filtrēšanai.

Festivāla temats bija izvēlēts sevišķi plašs – vīrietis. Tas nozīmē, ka var rādīt jebkuru filmu, kurā attēlots vīrietis vai kurā sieviete domā par vīrieti, vai kaut vai filmu par to, kas notiek ar sievieti, ja viņa nedomā par vīrieti. Pati piedalījos stāvkomēdiju vakarā, kurā bija ļauts uzstāties tikai sievietēm. Vēl nebiju redzējusi nevienu filmu, kad bija skaidrs – temats “vīrietis” iekļauj pilnīgi visu. Meitenes runāja gan par Džeisonu Stethemu, gan par režijas studijām, gan par zirgu no multenes “Kabata”, gan arī par nejauši satiktiem bezpajumtniekiem, kam ar kino nebija nekāda sakara.

Kopumā festivāla laikā apmeklēju piecus kinoseansus, kurus atlasīju pēc visvienkāršākā festivālu principu: kas sanāks - sanāks, kas nesanāks - nesanāks. Galvenais bija mēģināt saprast, vai vispār ir kaut kāda festivāla sajūta, un, ja ir, tad arī to noķert.

Fokusējos uz fokusprogrammu, protams. No sākuma saņēmu ieteikumu apmeklēt seansu “Vīrietis un sekss”, jo tur būšot vīrieši un zoofīlija. Laipni atteicu. Nākamajā dienā devos uz īsfilmu kolekciju “Vīrietis un vardarbība”, kurā vīlos, jo biju gaidījusi daudz vairāk vardarbības. Labi, ka vīrieši vismaz tur bija. Esmu iemīļojusi dažādas asas sižeta filmas, kur vardarbība sākas no 50 līķiem, tāpēc filmās attēlotos pārdzīvojumus par to, ka vīrietis ne tā paskatījies, nespēju uztvert nopietni. Un, ja domāju par šo pasaules brutālāko karu kontekstā, tad filmās attēlotā vardarbība šķiet pilnīgs joks.

Pēc dienas apmeklēju seansu “Vīrietis un futbols”. Te gan nevarēja sūdzēties – futbols tiešām bija. Dīvainā kārtā visvairāk mani aizkustināja filma, kas bija visparedzamākā. Atliek izlasīt darba nosaukumu – “Bagdādes Messi” -, un ir skaidrs, ka kāds no galvenajiem varoņiem ies bojā. Tā arī notika – kungs, kurš devās uz bīstamo Bagdādi, lai salabotu televizoru, kas ļautu viņa dēlēnam iekļauties  futbolfanu lokā, protams, tika nošauts. Visās īsfilmās tika atainots tas, kā pārspīlētā interese par futbolu sabojā vīriešu dzīves un lielākoties padara par durakiem. Tiesa, tikpat labi tās varēja būt sievietes un nevis futbols, bet jebkurš cits hobijs, kurš pilnībā aizklāj visu cilvēka redzesloku. Tāds labs atgādinājums, ka laiku pa laikam vēlams paskatīties pa labi un pa kreisi, nevis tikai uz priekšu.

Sevišķu prieku izjutu, programmā ieraugot seansu “O-R-G-A-N-I-Z-I-Z-Ē-T-S. Eiropas nefunkcionējošais vīrietis”. Iemesls priekam ir gaužām stulbs. Reiz kāds draugs mani uzaicināja uz kino visnotaļ amizantā veidā: “Čau, Elīn. Gāju pa ielu gar “Forum Cinemas”, ieraudzīju “Madagaskaras” plakātu ar to begemotu. Atcerējos par Tevi. Negribi noskatīties?” Tad beidzot es varēju piezvanīt šim pašam kungam un izteikt piedāvājumu: “Čau, "2ANNĀS" tāds īsfilmu seanss par Eiropas nefunkcionējošo vīrieti. Atcerējos par Tevi. Nāksi?”

Šajā seansā tika atspoguļoti kungi, kas kaut kādā veidā neatbilst sabiedrības vēlmēm. Taču galvenais  -  viņi neatbilda paši saviem ideāliem. Nefunkcionējošie vīrieši pārsvarā bija kā filmu “Modris”, “Cilvēki tur” un “Kolka Cool” galvenie varoņi – zēni, kas pusdienās rij kamolus, jo ir dusmīgi uz visu pasauli un bēdīgi uz sevi. No šīm filmiņām visnopietnāko iespaidu atstāja visnenopietnākā filma “Ārējā pasaule”– tā arī ir vienīgā, ko atceros. Ja sanāk atrast, noskatieties. Ja gribas kaut ko normālu, tad gan neskatieties.

Īsfilmu festivāla virsmērķis nav panākt, lai auditorija filmas arī saprastu un iemācītos. Jo tādā gadījumā, ja neko neesmu sapratusi, ir pašai sev jāprasa, vai prātā sajukusi esmu es vai tomēr režisors. Un tas ir vērtīgs jautājums, ko ikvienam laiku pa laikam sev vajadzētu uzdot.

Festivālu mājaslapām uzmanību sāku pievērst tikai šogad un atskārtu, ka tām ir tendence būt pilnīgi nesakarīgām un nepārskatāmām. Protams, kino nozare nav tā bagātākā Latvijā, un var saprast, ka dažādiem niekiem ir pietrūcis naudas. Tomēr jāatceras, ka potenciālo skatītāju visvairāk interesē tieši programma – kur, cikos un kādas filmas var noskatīties.

Piedāvāju padomu, ko ikviens var savākt par baltu velti: festivāla programma jāievieto mājaslapā zem virsraksta “Programma” vai arī “2 ANNAS Programma” (ja šo ideju izmanto kāds cits festivāls, vēlams nomainīt festivāla nosaukumu uz savējo). Protams, ir zināms gandarījums, kad beidzot esi atradis pareizo mājaslapas nostūri un vari izcelties draugu lokā ar šīm neparastajām zināšanām, tomēr kaut kā šķiet, ka tas nav pareizi. Otrs padoms – vēlams programmā ievietot pareizu informāciju. Es biju drusciņ bēdīga, kad aizčāpoju uz seansu Kaņepes Kultūras centrā, bet izrādījās, ka šis seanss notiek visās citās vietās, tikai ne tajā, kas norādīta mājaslapā.

Kaut arī biju drusciņ dusmīga, tomēr aizsteberēju uz kino “Bize”, kur mani sagaidīja ar ovācijām, jo septiņas minūtes pēc oficiālā seansa sākuma biju pirmais oficiālais skatītājs. No vienas puses – vai, cik bēdīgi, ka neviens cits nav atnācis. No otras puses – man pašai bija ļoti patīkami, jo šoreiz individuālo pieeju skatītājam varēja izjust visā krāšņumā, un arī ar citiem zālē sēdošajiem ļaudīm (kas nebija oficiāli skatītāji) varējām vienoties par stulbākajām reklāmām, ko esam redzējuši nedēļas laikā. Filmas es izvēlējos pēc šautriņu principa, un man galvenais bija noķert kaut kādu festivāla sajūtu. Un šajā privātajā seansā beidzot radās sajūta, ka tas arī ir izdevies. Bet tagad kādam laikam pietiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti