2027. gadā Eiropas kultūras galvaspilsētas nosaukums tiks piešķirts vienai Latvijas un vienai Portugāles pilsētai. Kandidātiem līdz 2021. gada 4. jūnijam jāiesniedz 1. kārtas pieteikums. Kuras pilsētas tiks izvirzītas 2. kārtai, uzzināsim vasarā, bet EKG titula ieguvēju paredzēts apstiprināt 2022. gadā.
Par savu kandidatūru paziņojušas 9 pilsētas – Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre, Valmiera.
Pēc tam darbs gan turpināja būt mazāk publisks, bet ziemas laikā pilsēta sagatavoja savu koncepcijas centrālo punktu – “ARTērijas” un pavasara sākumā izsludināja skiču konkursu "ARTēriju" ilustrēšanai. Tika publiski paziņots, ka Jūrmala apstiprinājusi vēlmi strādāt ar tuvākajiem Ziemeļkurzemes novadiem – Tukuma, Talsu, Kandavas, Dundagas, Jaunpils, Engures un Rojas novada pašvaldībām. Manuprāt, šī ir līdz šim lielākā teritorija, ko gadījies dzirdēt minam EKG sadarbības sakarā.
Jūrmala joprojām ir vienīgā, kas ne vien izrādījusi interesi, bet jau ir gatava strādāt pie kultūrplānošanas metodes ieviešanas pilsētā, plānojot sadarboties ar "Urb Cultural Planning" projektu.
Šāds solis ir ne vien loģisks 21. gadsimtā, bet arī vitāli svarīgs pilsētā, kas, pirmkārt, joprojām cieš no identitātes krīzes (kūrorta un biznesa vai dzīvojamā pilsēta, austrumi vai rietumi, ēnu politika un ekonomika vai godīgums un atklātība, multikulturalitāte vai monokulturalitāte, veco, degradēto ēku glābšana vai fokuss uz jaunajām, nereti uzmācīgajām ēkām?).
Otrkārt, līdzi nāk arī apkaimju segregācija. Jūrmala daudziem asociējas ar jaukām koka mājiņām un tūrisma infrastruktūru no Dzintariem (Lielupes) līdz Dubultiem, bet kā paliek ar apkaimēm, kur mitinās teju puse no pilsētas – Kauguri un Sloka. Kā arī – kādā veidā EKG ietvaros atgriezīsies nu jau slavenākās Jūrmalas nomales, Ķemeru, spozme?
Kādā veidā kulturālā galvaspilsēta tiek galā ar šādiem izaicinājumiem? Kā runāt un sadarboties ar “iedzīvotāju parasto” bez villas un limuzīna, un īstenot to vēlmes, cerības, vajadzības?
Šie ir tikai daži jautājumi, kur kultūrplānošana var palīdzēt, kamēr esošais disbalanss starp patriciešiem Jūrmalas sirdī un proletāriešiem postpadomju mikrorajonos padara Jūrmalu kā, iespējams, interesantāko EKG kandidāti, kur uzvaras gadījumā ieguvēji tiešām būtu tie, kam pirms tam nav ticis.
Īstenībā arī atrašanās starp austrumu un rietumu auditorijām ir interesanta kaut vai no aspekta, ka pilsētā regulāri ierodas svaigas, neeiropeiskas asinis, kam būtu izdevīgi vēstīt par Eiropas vērtībām.
Aprīlī Jūrmala pievienojās tām pilsētām, kas izvēlējušās jau konkrētāku vizuālā tēla ceļu savai kandidatūrai. Apstiprinātais logotips ilustrē jau iepriekš minēto “ARTēriju” vārdu spēli. Logotipa līnijās iezīmējas konceptā minētā “Lielupe, dzelzceļš, autostrāde, veloceliņš un jūras krasts, kas savieno Jūrmalu ar galvaspilsētu Rīgu, kā arī ar kaimiņu un attālākiem Latvijas novadiem, savukārt Latviju ar Eiropu, un Eiropu ar pasauli”. Protams, apsveicami, tomēr pats logo vismaz man šķiet gaužām nepārliecinošs gan tā vizuālās kvalitātes trūkuma dēļ, gan,
runājot par spēju izturēt laika nodilumu – neticu, ka iegūtais logo būs pietiekami interesants un izvilks līdz 2027. gadam.
Skaļu punktu publiskajām aktivitātēm Jūrmala pielika maijā beigās, kad, līdzīgi kā vairākas citas pilsētas, īsu brīdi pirms termiņa prezentēja pieteikuma konceptu. No jau zināmā tas būtiski nemainījās. Neesmu pārliecināts, vai pieteikums joprojām liekas pietiekami spēcīgs, tomēr notikums bija nozīmīgs, lai reģistrētu paveikto arī iedzīvotāju vidū un lai pārliecinātos, ka Jūrmalai ir reāli plāni attiecībā uz sevi – uzvar vai neuzvar. Vēl patīkamāk bija redzēt, ka plānos nav milzīgi, dārgi pasākumi, bet daudz lokālāki un pragmatiskāki notikumi, kas stiprina kopienu un vidi nevis tikai slavu.
