Eiropas kultūras galvaspilsēta vai Eiropas kulturālā galvaspilsēta?

Piekritīsiet, ka pēdējos gados bieži nomainījušās un augušas prasības pret kultūrprocesiem gan individuāli, gan sabiedrībā kopumā. Arvien vairāk pierādās tas, ka EKG ir daudz plašāks koncepts nekā vien izstādes, koncerti, salūts un rakstu krājums, tāpēc EKG konkurss ir tik aizraujošs un nozīmīgs, un tāpēc “Kulturālā galvaspilsēta” ir pat labāks apzīmējums pretendentiem (paldies Trevoram Deivisam par šādu rakursu, viņu minēšu vēlāk!). Kulturālā pilsēta daudz labāk iekļauj ne vien izpildījumu un teoriju, bet arī pasauluzskatu, ka kopjams un kultivējams mūsu dzīvē ir viss un nemitīgi, it sevišķi mēs paši (pašpietiekamība un paštīksme kā mirāža gremdē kā Titāniku, tā jebkuru dzīves vidi).

Par EKG nozīmi un kopējo atmosfēru gatavošanās procesā

Par to arī šajā un nākamajā rakstā –

1) kā, manuprāt, mainījusies EKG titula nozīme un kāda ir kopējā atmosfēra kandidātu gatavošanās procesā un,

2) uz personīgajiem, zinātnē nepamatotajiem un laicīgiem novērojumiem balstīts vērtējums par potenciālo EKG titula saņēmēju publiskajām iniciatīvām un procesu kopumā ne vien no skaistu pasākumu, bet arī no neglītu pilsētprocesu rakursiem. 

Minēšu, ka šajā rakstā ir aprakstītas aktivitātes līdz 17. maijam.

Mana pamatmetode vērtēšanā bija ieskatīties ne vien katras pilsētas tēlā, vispārīgajās aktivitātēs, to kvalitātē un noturībā, bet arī komunikācijā. Pilnīgi iespējams, ka ir saturs, ko noteikti esmu palaidis garām, it sevišķi tāds, kas nereti nonāk bieži neuztveramā dizainā veidotās pilsētu mājaslapās nevis vizuāli saprotami sociālo mediju kontos, raidījumos, publiskos (virtuālos) pasākumos, kur pēdējā laikā apgrozās lielākā daļa iedzīvotāju un arī viesu.

Paldies tiem, kas bijuši acīgi un iesūtījuši man vairākas, teju vai pagrīdes aktivitātes, citādi, meklējot pat pēc lēruma atslēgvārdu, bieži pilsētu centienus kļūt par EKG var tikai zīlēt, nemaz nerunājot par grūtībām atrast arī nesaistītus pasākumus regulārajā kalendārā.

Reizēm nesaprotu, vai pilsētas visā Latvijā (ne vien EKG ietvaros) savā kājā šauj speciāli –

vai tiešām joprojām grūti saprast, ka jebkurai kulturālai dzīvesvietai jārezonē publiski un pastāvīgi nevis tikai jāatskaitās post factum jau minētajās, bieži lietotājiem vispār nepiemērotās pašvaldības mājaslapās?

Mūsdienās lielākas iespējas uzvarēt ir dialogam, nevis ārišķībai vai oriģinalitātei

Kāds jau sākumā teiks – nekur nav zvanīts, ka laurus noteikti plūks tā pilsēta, kas būs visskaļākā, pļāpīgākā un kladzinās par visu sociālajos medijos līdz pat iesniegšanas termiņam. Tikpat labi var uzvarēt klusi un nemanāmi, bet ar spēcīgu pieteikumu, ar ko iepazīsies tikai žūrija. Vai arī valda provinciālisma filozofija – jo vairāk “kladzina”, jo lielāka iespēja, ka kāds “nospers” mūsu idejas!

Tomēr šādā pieticībā, piesardzībā, varbūt pat iedomībā aizmirsts tiek galvenais – ilgtermiņa plānus un vajadzības nav iespējams izprast, sagatavot un ieviest, neuzrunājot visas iesaistītās puses, it sevišķi iedzīvotājus (un it sevišķi vairumā). Ar katru komunikācijas un atvērtības pilienu, uzvar vai neuzvar, kandidātpilsēta iet soli tuvāk iedzīvotāju sirdīm, iesaistei un, pats galvenais, savstarpējai uzticamībai ne vien pilsētas, bet arī reģiona mērogā (kā noskaidrojās pētījumā par 2012. gada EKG Mariboru, tad tieši iesaistīto starpā ievērojami pieauga lepnums par pilsētu).

Jau gadiem EKG tituls ir vēl viens veids, kā pilsētai ierāmēt un konkretizēt kultūras stratēģiju un caur to risināt savus cilvēkfaktoros balstītos izaicinājumus

– kultūrā, sociālajā līmenī, pilsētvidē, ne vien ekonomikā (domājot veidus, kā piesaistīt “vairāk piķa” un iegūt vairāk slavas). EKG arvien vairāk primāri domātas iedzīvotāju sirsniņu un tikai sekundāri, lai gan neatņemami, tās ekonomiskajai labklājībai vai viesiem. Atslēgas vārds šeit noteikti ir – jāatrod balanss starp monetāro un sociālo.

2015. gadā atrados rezidencē Monsā, Beļģijā, vienā no tā gada EKG. Novēroju, ka daļa pasākumu norisinājās darba laikā pilsētiņā, kas ir sava veida guļamrajons Briselei. Līdz ar to vairums iedzīvotāju “kultūras” laikā bija ārpus savas pilsētas, solītie 300 pasākumi atdzīvināja Monsu nedēļas nogalēs un arī tad – itin bieži tikai Van Goga griezumā vienos un tajos pašos laukumos/izstāžu telpās. Būtu daudz interesantāk, ja kultūrtelpas Monsas gadījumā darbu sāktu līdz ar ofisu slēgšanu.

Bija padomāts par ekonomiskajiem tēla veicināšanas aspektiem (piemēram, “Mons 2015” uzlīmītes uz saskaņoto ēstuvju durvīm), gada griezumā EKG plānotie rezultāti nebūt nebija slikti (veiksmes faktors tika mērīts apmeklētāju skaitā un viesnīcu rezervāciju pieaugumā, it sevišķi vasaras beigās). Tomēr nepameta sajūta, ka pilsētā cēlās tēla un tirgus vērtība, ne iedzīvotāju laime, un nekādi jauni apvāršņi apdzīvotai dzīves telpai Monsā neatklājās (varbūt vienīgi jaunā dzelzceļa stacija un pāris renovētu municipālo telpu vizuālajai mākslai, bet

laimi ne vienmēr mēra vilcienos un nekustamajā īpašumā).

Kultūrplānošana, sadarbība un paškritika ir šodienas svarīgākās metodes kulturālai galvaspilsētai

Tāpēc dvēselē dur kandidātpilsētu nepietiekamā interese par mūsdienās karstāko kultūrplānošanas metodi un tās veicinātājiem visā Baltijas Jūras reģionā – “Interreg” flagmaņa projektu "Urb Cultural Planning". No vienas puses varbūt nedaudz savtīga nostāja, jo šajā projektā esmu iesaistīts arī es, taču no otras puses – sabalansēta iedzīvotāju, kultūras un pašvaldības sasaiste, sadarbība un uzticēšanās pilsētvides labklājībā ir svarīgāka nekā jebkad.

Kas tad ir kultūrplānošana? Kā jau esmu minējis citā LSM.lv rakstā par vienu no metodes pionieriem Latvijā, “K@2” kultūras un informācijas centru Karostā, “kultūrplānošanas definīcija ir gaužām vienkārša – padarīt publisko telpu dzīvojamāku it sevišķi ārpus centrālām vietām, stiprināt kopienas un veicināt radošumu un iesaisti, izmantojot kultūras klātbūtni.

Īsumā – kultūrplānošanas mērķis ir attīstīt pilsētas, nevis ceļot nekustamo, bet gan sociālo un radošo kapitālu.”

Kultūrplānošanas metodē lielu lomu spēlē tieši pašvaldības atvērtība dalīt lēmumu pieņemšanu, iniciatīvas un realizāciju ar iedzīvotājiem un radošajām industrijām. Būtībā tas ir kā vienmērīgs trijstūris, kur rīcībspējīgai un progresīvai vietvarai blakus ir iedzīvotājs ar sajūtu par savu ideju un iesaistes nozīmību, kamēr kultūras sfērai ir sajūta, ka tās darbam ir iespēja ietekmēt sasniegt iedzīvotājus palīdzēt risināt to, ko pašvaldība nevar/nedrīkst. Šo trijstūri projekta ietvaros veiksmīgi ievieš Sarkandaugavā un Daugavgrīvā, vēsturiski tas ir bijis nozīmīgs ne vien Karostā, bet arī Bolderājā un Lastādijā Rīgā vai Ruckā Cēsīs (nemaz nerunājot par neskaitāmajiem radošajiem kvartāliem, starp kuriem daudzi ir izdevušies).

Dokumentācija ar aktivitātēm Sarkandaugavā "UrbCulturalPlanning" projekta ietvaros. "Free Riga": 2020.

Tāpēc vitāli svarīgs likās “Culture Lab” domnīcas un “EUNIC” Latvia kūrētais vebināru cikls ar īpašu uzsvaru EKG pretendentiem – “"Nākotnes radošās pilsētas". Cikla ietvaros kopā ar Dāņu Kultūras institūtu pirmo organizējām vebināru, kas veltīts kultūrplānošanai “Cultural planning for cultural places”, lai ar metodi, tās iespējām un pieredzi iepazīstinātu kandidātpilsētas. Uzskatu, ka saturs bija neizsakāmi jaudīgs un iedvesmojošs, izcilu prezentāciju sniedza viens no kultūrplānošanas pionieriem, Metropolis mākslas un performanču platformas vadītājs, bijušais EKG projektu Kopenhāgenā (1996) un Orhūsā (2017) vadītājs un līdzveidotājs Trevors Deivijs (Trevor Davies).

Bija iespēja ieskatīties arī dalībnieku sarakstā, tāpēc novērtēju tās pilsētas, kuras varēja atrast starp vebināra dalībniekiem. Jā, varbūt neko no dzirdētā nav plānots izmantot, varbūt pilsēta pieslēdzās ķekšīša pēc (ko, šķiet, arī nācās pamanīt), tomēr vismaz atbildība būt informētam par aktuālo jau ir apsveicama. Cik zināms no dalībniekiem, vebināru apmeklēja pārstāvji no Cēsīm, Daugavpils, Jelgavas, Jēkabpils, Jūrmalas, Ogres (ziņojiet, ja kļūdos), to klausījās pat kandidātpilsētu pārstāvji no Portugāles – Aveiro un Evoras.

Ko darīja pārējās, kas bija aicinātas (jo ielūgtas bija visas), ir miglā tīts.

Vajadzību pēc savu vājību atzīšanas, iedzīvotāju iesaistes un kopīgi meklētiem risinājumiem nākamajā vebinārā atzina arī par Marseļas kā EKG pieredzi 2013. gadā un kultūras notikumiem atbildīgais, viens no EKG gada programmas organizatoriem Sebastjens Kavalje (Sebastien Cavalier).

Pēc viņa stāstītā Marseļa titulu ieguva nevis tāpēc, ka tai bija daudz, ko rādīt, bet tieši otrādi – ka varētu, bet nebija.

EKG gods starp kandidātiem Francijā tai bija vitāli visnepieciešamākais – lai Marseļai būtu motivācija un stingrs pamats izlīst no dažādiem “purviem” un platforma strādāt ar visām pilsētas likstām, ieskaitot imigrācijas un urbānās vides degradācijas situācijām.

Tātad jau kādu laiku nav tiesa, ka potenciālajai EKG ir jāpierāda sevi ar to, kas viņā ir tik kulturāli superīgs – “jāpārsteidz Eiropa”, kā daži saka.

Šodien EKG ir jāpierāda, ka tā saprot savus vājos punktus un, izmantojot kultūru, tos likvidē vai risina, visiem sanākot kopā, sadarbojoties.

Un par to ir jārunā, cerot kļūt, gatavojoties un esot kulturālai galvaspilsētai, jo pilsētu lielākais ienaidnieks un sāncensis ir – pašas pilsētas. Tikpat vitāli svarīga ir paškritika, tomēr tā klibo teju visām kandidātpilsētām Latvijā.

Sadarbība – joprojām vērtē, bet joprojām nenovērtēta

Runājot par sadarbību, atceros, kā LIAA Tūrisma departamenta darba ietvaros 2019. gadā organizējām Latvijas Tūrisma forumu ar devīzi “Sadarboties, lai iedarbotos.” Tā galvenie uzdevumi bija rādīt ne vien labākos līdzdarbošanās piemērus, bet arī – “kā veidot sarunu, lai kopīgi mērķi nestu augļus visām pusēm, lai [tūrisma] produkts iedarbotos jaunā līmenī.”

Aiz foruma, protams, neslēpās sapnis par laimīgiem tūrisma produktiem, tēma bija domāta, lai šķeltu ledu un aizspriedumus kopumā.

Tāpēc esmu priecīgs, ka gada sākumā “Culture Lab” organizēja "Ātro randiņu" jeb 7 Latvijas un 8 Portugāles kandidātpilsētu partneru tikšanos, lai “iepazītu citu kandidātu sadarbības nodomus  un sadarbības iespējas.” Domāju, ka tas ir vitāli svarīgi, lai iespējamais laureāts Latvijā veido draudzīgas un mērķtiecīgas attiecības arī ar iespējamo laureātu Portugālē, jo 2027. gadā EKG tituls būs dalīts nevis piederēs tikai mums (arī Rīga, manā gadījumā jauno mediju kultūras centrs “RIXC”, kur strādāju, 2014. gadā veidoja ļoti draudzīgas un produktīvas attiecības ar Monsu).

No šādām savienībām mēs iegūstam gan citu rakursu, jaunas zināšanas un pieredzi, gan lauku ar iespējām un izdevībām. “Ātrā randiņa” gadījumā to saprata Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, un Liepāja. Kā jau minēju iepriekš – kāds varbūt atkal ķeksīša pēc, bet cerams labums arī no tā.

Sadarbības kontekstā kandidātiem svarīgākais nepieļaut Rīgas kļūdu un iesaistīt pēc iespējas vairāk no sava pieteikumā definētā reģiona.

Šobrīd pretendentiem mērogs variē no neskaidra līdz bez maz vai pusei Kurzemes, protams, nav arī zināms, cik ļoti vienlīdzīgi EKG titulu vērtē jau iesaistītās puses katrā pilsētā. Taču sadarbības galvenais uzdevums ir atgādināt – no līdzdalības priekšmeta ieguvēji ir visi.

Klikšķiniet, lai nokļūtu nākamajā rakstā: