Eduards Liniņš: Junkers un viņa laiks

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 5 gadiem.

Kopš 2018. gada marta Latvijas Radio 1 ēterā skan „Divas puslodes” – iknedēļas pasaules politikas procesu analīzei veltīts raidījums. Noslēdzot pirmo nepilno darbības gadu, viens no raidījuma veidotājiem, komentētājs Eduards Liniņš piedāvā savas „Eiropas marginālijas” – piezīmes „uz lappušu malām” par nozīmīgākajām Eiropas Savienības (ES) aktualitātēm aizvadāmajā gadā. Par tematisko orientieri kalpojusi raidījumu virkne, kas gada laikā tapusi sadarbībā ar Eiropas Parlamenta Informācijas biroju Latvijā.

„Eiropa ir bijusi mana mūža mīlestība. Es to mīlu joprojām un mīlēšu vienmēr arvien vairāk.” Tā savu 2018. gada Runu par stāvokli Savienībā noslēdza Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Šādas runas Komisijas prezidenti saka kopš 2010. gada (pirmais bija Junkera priekšgājējs Žuze Manuels Barrozu), un šis fakts iezīmē ES augstākā izpildposteņa nozīmes pieaugumu savienības varas struktūru kombinācijā. Kā uzrunas nosaukums, tā saturs to nepārprotami asociē ar ikgadējo uzrunu valsts likumdevējiem, ar kuru ASV prezidenti uzstājas kopš 1790. gada.

Ļoti daudziem, un jo sevišķi Latvijā, Žana Kloda Junkera renomē nesaraujami saistīts ar savādo izturēšanos Rīgas samita atklāšanas ceremonijā 2015. gada maijā. Sasveicināšanās ar samita dalībniekiem – ES dalībvalstu vadītājiem – nebūt neatspoguļo Junkera k-ga uzvedības standartu; visumā viņš ir diplomātiskajai etiķetei atbilstoši izturēts. Varbūt reiz kādā biogrāfijā mēs izlasīsim kādu versiju par šīs „Rīgas sasveicināšanās” motīviem. Pagaidām lai paliekam pie tā, ka dažs labs valstsvīrs ir savu reizi atļāvies kādu vaļību – lai atceramies Hruščova kurpi un Reigana jociņus kameras priekšā –, un tas nebūt nav traucējis viņiem atstāt paliekošas pēdas vēsturē. Un man, visdrīzāk, prieks, ka Komisijas prezidents Junkers no savas „sausiņa harizmas” uz brīdi izkāpa tieši Rīgā. Kā lai te neatceras hrestomātisko frāzi par brīvu darošo Rīgas gaisu!

Tomēr piesauktā epizode ne tuvu nav vienīgais, ko nozīmīgi minēt Žana Kloda Junkera sakarā.

Pirmkārt, viņš ir viens no visilgāk augstākajos varas posteņos esošajiem Eiropas Savienības politiķiem, sabijis savas dzimtās Luksemburgas premjera amatā no 1995. līdz 2013. gadam, un tagad pievieno šiem 18 gadiem vēl piecus Komisijas prezidenta postenī. Tiesa, no iespējas pavadīt augstajā amatā vēl piecus gadus viņš atteicies, jau 2018. gada sākumā darot zināmu, ka uz otro termiņu, kam būtu jāsākas 2019. novembrī, nekandidēs.

Otrkārt, Žans Klods Junkers ir jau trešais luksemburgietis Komisijas prezidenta amatā (pirmie divi – Gastons Torns no 1981. līdz 1985. un Žaks Santērs no 1995. līdz 1999.). Šai ziņā Luksemburga apsteidz visas pārējās savienības valstis, un tas var šķist paradoksāli, ja uzlūko mazās lielhercogistes kvantitatīvo svaru citu dalībvalstu vidū. Taču paradoksa izjūta zūd, ja atceramies dažas vēstures nianses. Pirmkārt, tieši Beļģija, Nīderlande un Luksemburga – Benilukss – bija valstis, kuru savulaik uzsāktā ekonomiskā integrācija vēlāk kalpoja kā paraugs Eiropas Kopienas valstu kooperācijai. Beļģijas un Luksemburgas ekonomiskajai sadarbībai varam izsekot līdz pat 1921. gada līgumam, savukārt Nīderlande pirmajām divām pievienojās 1944. gadā, izveidojot trīs valstu muitas savienību.

Var teikt, ka Luksemburga ir daļa no vēlākās Eiropas Savienības idejiskā pirmkodola. Tomēr vēl svarīgāka šī apstākļa izpratnei, domājams, ir Luksemburgas nacionālā identitāte. Pašu Luksemburgas pastāvēšanas būtību nosaka atrašanās pa vidu – vienādā kulturālajā, ekonomiskajā un politiskajā „attālumā” no Berlīnes un Parīzes. Šī „viduspunkta mentalitāte” ir izrādījusies no visiem viedokļiem ļoti vietā, vadot procesus savienībā, kuras mugurkaulu veido tieši Parīzes un Berlīnes (agrāk Bonnas) attiecību ass. Starp citu, piesaukto Runu par stāvokli Savienībā prezidents Junkers teica franču valodā, taču palielu fragmentu, veltītu galvenajiem ES politikas īstenošanas virzieniem, – vāciski (un Breksitam veltītos padsmit teikumus – angliski).

Treškārt, Žans Klods Junkers ir pirmais ES Komisijas prezidents, kura kandidatūra tikusi izvirzīta šī sasaukuma Eiroparlamenta priekšvēlēšanu kampaņā. Citiem vārdiem, viņš ir pirmais Spitzenkandidat, kā nu to pieņemts dēvēt. Pārejai no kādreizējās Komisijas prezidenta iecelšanas kārtības ar ES Padomes vienbalsīgu lēmumu uz pašreizējo, kas jau diezgan līdzīga nacionālas valsts premjera kandidātu izvirzīšanai un apstiprināšanai, gribu veltīt atsevišķu stāstu. Šeit bildīšu vien to, ka ja Komisijas prezidents Romano Prodi (1999–2004) par „pirmo Eiropas premjerministru” tika dēvēts drīzāk vārda pēc, tad prezidents Junkers ir jau krietni tuvāk šādam statusam.

Savā Runā par Stāvokli savienībā Žans Klods Junkers piesauc 1914. gadu, kad Pirmā pasaules kara katastrofa „pēkšņi pārsteidza saulaino, optimistisko un mierīgo kontinentu”. Kā viņš saka turpinājumā, ne tāpēc, ka mums draudētu jauna katastrofa, bet tāpēc, ka vienotā Eiropa ir miera sargs. Un tomēr – šai hronoloģiskajai asociācijai, šķiet, ir arī zināms epohāls zemteksts. Laikā, kad Žans Klods Junkers stājās ES Komisijas priekšgalā, Savienības galvenā rūpe šķita atkopšanās no finanšu krīzes un tās mācību lietā likšana. Pusgads bija atlicis līdz pirmajiem bēgļu krīzes simptomiem, pusotrs gads līdz Lielbritānijas referendumam par izstāšanos, nepilni divi – līdz Donalda Trampa ievēlēšanai.

Jaunā Komisijas sastāva publiskotajā darba plānā dominēja investīciju klimata uzlabošana, vienota digitālā tirgus veidošana, nodokļu politikas uzlabojumi, ekonomiskas, monetārās un enerģētiskās integrācijas padziļināšana. Migrācijas tēmā – tikai un vienīgi legālā migrācija. Cik atšķirīgu ainu mums zīmē 2018. gada runa! Tā ir par kopīgu robežapsardzību un integrētāku aizsardzības politiku, par vienotu ārpolitisko līniju, par tiesiskuma un vārda brīvības aizstāvēšanu Savienības iekšienē, par Lielbritānijas aiziešanas procesu, par nepieciešamām konceptuāli jaunām attiecībām ar Āfriku un – pāri visam – par Eiropas vienotības saglabāšanu. Protams, ir piesaukts arī pozitīvais (kā, piemēram, vēsturiski augstākie nodarbinātības rādītāji – 239 miljoni strādājošo ES).

Tomēr, klausoties pieredzējušā valstsvīra no Eiropas Parlamenta tribīnes teiktajos vārdos, nevar izvairīties no pamatotas izjūtas: „saulainā” Eiropa šodienas pasaules klimatā vairs nav nekas pašsaprotams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti