Procesu ievadīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas 2019.gada maija nogalē. Šobrīd Eiropas Parlamenta 751 deputāts pārstāv apmēram pusmiljardu iedzīvotāju, no kuriem apmēram 4/5 ir balsstiesīgi vēlētāji. Taču, Lielbritānijai pametot savienību nākamā gada martā, savienības iedzīvotāju skaits samazināsies par apmēram 66 miljoniem. Šai sakarā ir nolemts samazināt Parlamenta deputātu skaitu uz 705. Lielbritānijai parlamentā bija 73 deputāti; samazinājums ir par 46 mandātiem. Atlikušie 27 mandāti tiek pārdalīti starp vairākām dalībvalstīm, mazinot līdzšinējo neatbilstību attiecīgo valstu iedzīvotāju skaitam. Absolūtos skaitļos lielākais pieaugums būs Francijai un Spānijai – pa pieciem papildu mandātiem katrai; savukārt proporcionāli līdzšinējam vietu skaitam visvairāk tiks Nīderlandei, Īrijai un arī Igaunijai, kurai tagad sešu mandātu vietā būs septiņi. Latvijas eirodeputātu skaits paliek nemainīgs – astoņi.
Jau šobrīd tiek izteikti minējumi par iespējamo nākamā parlamenta sastāvu – tajā droši vien būšot vairāk populistisku un radikālu spēku.
Pirmām kārtām skats tiek mests uz valstīm, kur šādi spēki pēdējos gados palielinājuši savu ietekmi, – Itāliju, Vāciju, Zviedriju. Kas attiecas uz Franciju, tad prezidenta Emanuela Makrona jaunā centriski liberālā partija „Uz priekšu, republika!”, kuras priekšgalā viņš izcīnīja varu savā valstī, noteikti startēs ar spēcīgu proeiropeisku vēstījumu kā pretsvars franču ultralabējiem. Nav vēl gan skaidrs, kuru Eiroparlamenta frakciju varētu papildināt „makronieši”; pašreiz visvairāk saskares punktu viņiem iezīmējies ar Liberāļu un demokrātu grupu. Visdrīzāk arī nākamajā Eiroparlamenta sasaukumā toni joprojām noteiks mēreni konservatīvie (Eiropas Tautas partija) sazobē ar sociāldemokrātiem, liberāldemokrātiem un labējā Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa.
No Latvijas eirodeputātu korpusa puse – līdzšinējie „Vienotības” pārstāvji – pieder pie ietekmīgākās ETP grupas; no atlikušajiem pa vienam pie Sociālistu un demokrātu grupas („Saskaņa”), Konservatīvo un reformistu grupas (Nacionālā apvienība), Liberāļu un demokrātu grupas (Zaļo un Zemnieku savienība) un Zaļo un Eiropas brīvās apvienības (Latvijas Krievu savienība). Droši vien šajā kombinācijā gaidāmas izmaiņas, konkurencē par vietām Eiroparlamentā iesaistoties mūsu politiskā spektra jaunpienācējiem. Tomēr pieredze rāda, ka Eiroparlamenta vēlēšanas nemēdz atkārtot Saeimas vēlēšanu rezultātus un vēlētāji parasti novērtē politiķu līdzšinējo darbības pieredzi Eiropas līmeņa struktūrās.
Katrā ziņā būtu prātīgi pievērst uzmanību tam, kā attiecīgais spēks sevi pozicionē attiecībā pret lielajiem Eiroparlamentā pārstāvētajiem politiskajiem virzieniem. Ievēlēt margināļus, kuri pieslienas kādai mazskaitlīgai radikāļu frakcijai vai vispār īsti nezina, kam piebiedroties, ir no Latvijas interešu viedokļa izniekota balss (un arī attiecīgajam tautas kalpam izmaksātā alga).
Parlamenta pārvēlēšanai sekos turpmākais ar to nesaraujami saistītais process: jauna Eiropas Komisijas sastāva iecelšana. Komisijas prezidentu nominē Eiropadome – dalībvalstu valdību vadītāji – un apstiprina Eiroparlaments. Šo sarežģīto un joprojām dinamiskā attīstībā esošo procesu sīkāk aplūkoju rakstā „Kas ir "Spitzenkandidat"?”. Kā zināms, līdzšinējais Komisijas prezidents Žans Klods Junkers uz atkārtoto termiņu negrasās kandidēt, un pēc viņa termiņa beigām novembrī būs jāizvēlas jauns komisijas vadītājs. Vai tas būs kāds no Eiroparlamenta frakciju izvirzītājiem "Spitzenkandidaten", tas ļoti lielā mērā būs atkarīgs no parlamenta vēlēšanu rezultātiem. Ja pēkšņi gadītos, ka lielāko vietu skaitu Eiroparlamentā iegūst, teiksim, eiroskeptiķi, viņu kandidātam ir maz cerību saņemt Eiropadomes nomināciju. Pie tam piederība frakcijai, kaut pēdējos sasaukumos bijusi izšķiroša, nav vienīgais Komisijas prezidenta izvēles kritērijs. Sava loma ir arī reģionam, kuru pārstāv kandidāts, un
šai ziņā nozīmīgs varētu būt fakts, ka Komisiju līdz šim nav vadījis neviens Ziemeļvalstu, Balkānu vai Centrālaustrumeiropas pārstāvis.
Līdz ar Komisijas prezidentu Eiroparlaments ievēl arī Eiropas Savienības augsto pārstāvi ārpolitikas un drošības politikas jautājumos. Pašreizējā augstā pārstāve Federika Mogerini (no Itālijas Demokrātiskās partijas, respektīvi, Eiroparlamenta sociāldemokrātu frakcijas) var pretendēt uz atkārtotu ievēlēšanu, kas gan būs atkarīga ne vien no viņas līdzšinējās darbības izvērtējuma, bet arī no ES augstāko amatu sadalījuma starp Eiroparlamenta ietekmīgākajām frakcijām. Kamēr Komisijas prezidenti kopš 2004.gada pārstāvējuši ETP, visi augstie pārstāvji bijuši no sociāldemokrātu vidus.
Kas attiecas uz pārējo komisāru sastāvu, tad to nosaka dalībvalstis, izvirzot savus kandidātus. Ne Komisijas prezidents, ne Eiroparlaments nevar noraidīt atsevišķu komisāru, taču, ja attiecīgais pārstāvis ir vājš, tad labākajā gadījumā viņš saņems maznozīmīgu portfeli, sliktākajā – nacionālā valdība saņems nepārprotamu mājienu pārdomāt savu izvēli. Teorētiski Eiroparlaments var neapstiprināt Komisijas sastāvu kopumā. Latvijai šai ziņā arī nācās piedzīvot zināmu „skološanu” tūlīt pēc iestāšanās 2004.gadā.
Vēl viens postenis, kurā 2019.gada novembrī gaidāma personāliju maiņa, ir Eiropadomes prezidents. Līdz 2009.gadam tas bija vairāk reprezentatīvs amats, kuru rotācijas kārtībā ieņēma viens no Padomes locekļiem – dalībvalstu vadītājiem. Pēc tam tika izveidots pastāvīgs Eiropadomes prezidenta amats, kura varas funkcijas un kompetences sfēra, sevišķi attiecības ar Komisijas prezidentūru, joprojām ir pieslīpēšanās un diskusiju objekts.
Tiek pat izteikti pieņēmumi par iespējamu abu amatu apvienošanu, radot vienu Eiropas Savienības prezidenta amatu,
tomēr līdz šim šai domai nav bijis pietiekamas piekrišanas – tas izskatītos (iespējams, arī būtu) liels solis „Eiropas Savienoto Valstu” virzienā. Pašreizējais Eiropadomes prezidents, bijušais Polijas premjerministrs Donalds Francišeks Tusks (no šobrīd Polijā opozīcijā esošās liberālkonservatīvās „Pilsoniskās platformas”), sabijis amatā divus termiņus (divreiz divarpus gadus), attiecīgi, arī šajā postenī novembrī stāsies kāds cits.
