Edijs Šauers: Nepatieso ziņu valdzinājums

“Īstenība atriebjas tiem, kas uzdrošinās to iznīcināt.” Hanna Ārente, “Patiesība un politika”

Bijusī ASV prezidenta kandidāte Hilarija Klintone decembra sākumā, uzstājoties ASV Kongresā ar runu, norādīja, ka safabricētās ziņas un nepatiesā propaganda ir kā epidēmija ar konsekvencēm reālajā pasaulē, kas apdraud reālo un nevainīgo cilvēku dzīvības.

Nepatiesās un melīgās ziņas, pietuvinātas realitātei, bet atšķaidītas ar emociju un sensāciju devu, kairina lasītāja interesi līdz straujam lipīguma un pat atkarības līmenim, nereti provocējot uz agresiju vai iebiedējot. Popularitātes un izplatības dēļ tās sākuši ērti kaldināt gan dažādi propagandas un populistu rupori, gan ātrās peļņas tīkotāji, pelnot no klikšķiem uz virsrakstiem.

Teju katram kabatā vai portfelī esošā mobilā viedierīce ar tūlītēju ziņu lasīšanu nereti to tikai pastiprina. Elektronisko mediju teorijas klasiķis Māršals Maklūens jau 1964.gadā prognozēja, ka jaunie mediji nesīs mums pasauli vienojošas sapratnes un vienotības brīnumu un ka turpmāk mēs visi varētu cits citu saprast universālajā elektroniskās komunikācijas valodā. Uz to cilvēce pamazām virzās, tikai – vai tur vēl paliks vieta cilvēcībai un patiesībai?

Melu, puspatiesību, populistisku saukļu un propagandisko ziņu pievilcību pastiprina to lokanība un elastīgums. Tā kā “fakti” tiek brīvi modelēti, lai pielāgotu tos auditorijas izdevīgumam, patikšanai vai pat vienīgi cerībām,

falšās ziņas, visticamāk, būs pārliecinošākas nekā patiesības teicēja paustais.

Ticamība visdrīzāk būs viņa pusē.

Turklāt mūsdienu demokrātijā un politikā pastāv vēl daudz bīstamāks risks par apzinātu nepatiesības teikšanu, un tas ir māns, kas sāk saplūst ar pašapmānu, kad runātājs no sirds tic pats savam stāstam, kas, tiesa, kolidē ar realitāti. Kombinējot to ar sociālo mediju popularitāti, tas vedina atcerēties vēl 1980.gados franču domātāja Žana Bodrijāra apokaliptisko vīziju, ka realitāte mediju plūsmā tiek aizstāta ar realitātes zīmēm, ievadot simulācijas ēru – mediju realitāte un ikdienas realitāte cauraužas; daudzi reāli notikumi tiek jau no sākta gala iestudēti, rēķinoties, ka tiks pasniegti medijos; par īsteni esošu tiek uzskatīts tikai tas, kas tiek translēts; ziņu momentālā apraide nojauc laika un telpas koordinātes; viss, ko zinām par pasauli un tajā notiekošo, zinām no elektroniskajiem ekrāniem.

Rezultātā, decentralizējot ziņu avotu un kanālus, tiek panākts apjukums un vispārēja neuzticība medijiem, to skaitā tradicionālajām institūcijām un redakcijām. Tas paver leknu augsni nepatieso ziņu veidotājiem.

Tieši propaganda, ekonomiskā, kultūras un humanitārā sabotāža visbiežāk tiek minētas kā 21.gadsimta kara nemilitārās pieejas, kuras spēlē izšķirošāko lomu, nekā tiešas un klasiskas militārās metodes. Nepieciešamības gadījumā tiek mobilizētas visas garīgās un intelektuālās potences. Propaganda iesniedzas sportā, literatūrā, vēsturē, kosmosa izpētē, zinātņu atklājumos, pat māksla transformējas ieročos. Propagandas apstākļos par politiku tiek pārvērsts itin viss.

Lai gan sociālie mediji ērti iegulst populistu un politiskās propagandas rokās, tomēr tie joprojām ir arī kanāls patiesības asajiem fragmentiem. Meli tiecas pasauli izvienādot un iznīcināt patiesību, bet nekad nespēj to aizstāt. Tieši tāpēc līdzās brīvai presei, taisnīgai tiesai, liela nozīme ir “Academe”, universitātēm (izglītības sistēmai kopumā), kas saglabā neatkarību un brīvību savā ekspertīzē, veicinot katra indivīda erudīciju un vingrināšanos spriestspējā.

Un tieši tāpēc melu atmaskošanā liela loma parādās sociālajām un humanitārajām zinātnēm, kas jāstiprina to politiskās nozīmības dēļ.

Ja, kā minimums, par meliem saucam tīšu apzināti sniegtu nepatiesu deklarējumu par otru cilvēku (cilvēci vispār), tad populisma un propagandas apstākļos visbiežāk tie skar tieši sociālās jomas faktus, piemēram, kā vēstures noliegšanu, ekonomiskās izaugsmes nosacījumu modelēšanu, valsts aizsardzību, migrāciju u.tml.

Mēģinot sargāt brīva un atbildīga cilvēka statusu, mums jāņem savā aprūpē katrs mūsu dzīves mirklis, prasot uzturēt un veidot ētisku saistību ar to, vienlaikus atzīstot politiskās dzīves nereducējamību un nosacījumus, pieņemot iespēju politiski kļūdīties, ja vien šīs kļūdas avots nav cinisms un atsacīšanās no ētiskās atbildības. Kas vēl? Sociālo mediju uzturētāju sociālā atbildība, piemēram, nepatieso ziņu atslēgšanas funkcijas ieviešana; tāpat arī profesionāla kritika, proti, atjautīga un brīva prese, kā arī multidisciplināru zināšanu ekspertu spēja atmaskot melu portālus, avotus un tendences, juridiski atbalstīta politiskās darbības ierobežošana un strikta politiskā personāla darbības laika limitēšana.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti