Fotogrāfijas ar Ēģiptes pludmales volejbola sieviešu komandas spēli pēdējo dienu laikā ir aplidojušas visus lielākos pasaules medijus, to skaitā sociālos medijus, raisot pat ļoti dziļdomīgus jautājumus par attēlos it kā redzamo kultūru sadursmi un olimpisko sporta spēļu politizāciju (neesmu pārliecināts, vai tik dramatiski to uztvēra Ēģiptes mediji).
Interesanti, ka jautājumi skar ne jau vācieties, itālietes vai citas viņu pretinieces, bet tieši ēģiptietes – viņu uzdrīkstēšanos: vai viņu apģērbs nozīmējot “kultūršoku” (The Sun,) vai “būtiskas kultūru atšķirības” (Daily Mail ). Vai arī viņas izmantojot olimpiskās spēles savu politisko un reliģisko uzskatu paušanai? Daily Mail pretnostata Rietumu un islāma sieviešu sporta komandas. Turpretim CNN žurnālists Bils Veirs (Bill Weir) savā ierakstā mikroblogošanas vietnē ''Twitter'' salīdzina fotogrāfiju ar psiholoģijā plaši pazīstamo brīvo asociāciju testu – Rošaha attēliem, jautājot – ko īsti jūs tur redzat: kultūru sadursmi vai tomēr sporta vienojošo spēku?
That's Egypt's Doaa Elghobashy vs. Germany’s Kira Walkenhors, BTW.
— Bill Weir (@BillWeirCNN) August 8, 2016
Germany won.
Pic by Lucy Nicholson of Reuters pic.twitter.com/BcJstzOK93
Tās ir tikai dažas no reakcijām uz konkrēto komandu ziņu portālos un medijos.
Attēli tiešām raisa daudzas asociācijas, taču tas drīzāk būtu vērtējams kā izcils fotogrāfes meistardarbs, nevis “fakts”, kas apstiprina globālu un vēsturisku seismisko viļņu sadursmi.
Zemāk minēšu dažus pieturpunktus, kas raisījās, domājot par Ēģiptes komandas spēļu fotogrāfijām.
Pirmkārt, neapšaubāmi attēlos ir redzams pludmales volejbolam neierasts apģērbs – līdz minumam intīmākās ķermeņa daļas piesedzošā bikini vietā ir saules svelmi pievelkošs melns, visu ķermeni klājošs apģērbs. Konkrētajam sporta veidam neierasta sporta forma. Vai tas ir sporta spēļu noteikumu pārkāpums, lai spriež eksperti. Tai pašā laikā fotogrāfijas atkal aktualizē sporta erotizācijas un seksisma tēmu.
Sports ir ķermeniska nodarbe, vismaz tā klasiskajā izpausmē, turklāt olimpiskās sporta spēles pat aizsākušās, sportojot kailiem.
Kādam sportā ir jāizskatās ķermenim, to skaitā sieviešu ķermenim, nav viennozīmīgas atbildes, taču katras sporta spēles pavada attēlu gūzma ar “seksīgāko” atlētu fotogrāfijām.
Minētā volejbolspēle izaicina daudzu gaidas sportā redzēt ne tikai ķermeņa fizisko spēju robežas, bet arī vieglu seksuālo uzbudinājumu, kuru ierobežo konkrēto spēlētāju reliģiskā pārliecība.
Otrkārt, vai attēli demonstrē kultūru sadursmi? To, ka tā saucamajā Rietumu sabiedrībā notiek pārmaiņas, runā jau sen, vismaz no vācu filosofa un vēsturnieka Osvalda Špenglera 1918. gadā publicētās grāmatas “Rietumeiropas noriets” laikiem, kas civilizācijas interpretēja, izmantojot bioloģiskas metaforas – kā kaut ko tādu, kas piedzimst, dzīvo un nomirst. Viņš šo pieeju piedāvāja kā alternatīvu vēstures, sabiedrības, civilizāciju un kultūru skaidrojumam kā procesam, ko vada un pārvalda prāts. Tas, vai tiešām vēsturi un sabiedrību (civilizāciju, kultūru) varam skaidrot, izmantojot universālus, dabas likumiem līdzīgus nosacījumus, ir ļoti strīdīgs jautājums, jo zem lielas jautājuma zīmes paliek šajos procesos klātesošo indivīdu brīvības un pašnoteikšanās spējas – spēju pašiem lemt un rīkoties, iepretim kādiem universāliem likumiem. Vēl jo vairāk interpretēt pārmaiņas kā “norietu” vai bojāeju ir tikai viens no iespējamajiem scenārijiem, ko pati vēsture bieži ir spējusi atspēkot.
Treškārt, par sporta politizāciju. Ja kāds vēl domā, ka sports un politika nav saistīti, tad, visticamāk, viņš ir vai nu naivs, vai nav gājis skolā. Tas, ka sportam nevajadzētu būt saistītam ar politiku, ir olimpisko spēļu atjaunotāja, franču aristokrāta Pjēra de Kubertēna ideāls, jo iepriekš sports kā atlētiska ķermeņa izkopšana ir bijis saistīts ar militāro sfēru un valstu ambīciju izrādīšanu. Iepriekš (un bieži arī joprojām) sportisks ķermenis galvenokārt ir bijis nepieciešams kara darbībai (gan uzbrukšanai, gan aizstāvībai), piemēram, tevi nepaņems armijā, ja būsi neatbilstošā fiziskā formā. Sports ir izaudzis no politikas, taču tas joprojām nav to pāraudzis – masu un sociālo mediju plašā translācijas diapazona laikmetā sporta spēles ir kļuvušas par platformu plašu auditoriju sasniegšanai ar savu vēstījumu. Tāpēc
gadījumi, kad sporta spēles kļūs par savu politisko un arī reliģisko vai cita veida uzskatu paušanu, visticamāk, tikai atkārtosies.
Bet to, ka masu pasākumi un masu pārraides ir parocīga telpa uzmanības pievēršanai plašai auditorijai, mēs jau zinām no citiem notikumiem, to skaitā traģiskiem.
Ceturtkārt, vēl kāds aspekts, par ko der atcerēties, vērojot sporta spēles Rio – par nošķīrumu starp ķermeni (organismu) un miesu. Vērojot olimpiskās spēles, drīzāk teiksim, ka sportisti ir izcili izkopuši savu ķermeni, ka viņu organisms strādā izcili. Tas, ka ķermenis ir mehānismam līdzīgs veidojums, kuru līdzīgi kā izcilāko sporta auto varam pilnveidot līdz jaudas un aerodinamikas izcilībai, ir jaunlaiku priekšstats. Taču līdzās ķermenim eksistē kas daudz tuvāks un man pašam sev intīmāks – mana miesa, kura neiekļaujas ideālu nospraustajos rāmjos, mēdz ciest sāpes, sagurt, saļimt, bet tad atkal priecēt un ļaut man kustēties un būt šajā pasaulē. Es esmu nevis ieķermeniskots (līdzīgi kā redzams Rembranta slavenajā gleznā “Doktora Tulpa anatomijas stunda”, 1632.gads), bet iemiesots pasaulē – šī vārda burtiskajā nozīmē.
Sports ar savu ātrumu un dinamiku var likt man uz sevi skatīties kā mehānismu, ja vien es nepaturu prātā rūpes par savu miesu, kurai kustības nepieciešamas, lai tā labi justos un nepārvērstos par birojā sēdošu statuju.
Jo veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, nevis tikai slimības vai invaliditātes trūkums (orgānu funkciju bojājums vai trūkums).
