Tā kā nepratu atrast kopīgu valodu ar "Lattelecom" interneta televīziju, ceremonijas iespaidi šogad man lielākoties audiāli (ja neskaita fotomirkļus, kuri tika operatīvi publicēti sociālajos tīklos un ziņu portālos) – lai dzīvo radio tiešraide! Bez "bildes" bija grūti sadzīvot ar ceremonijas vadītājas Ditas Lūriņas teatrāli intensīvo balss tembru, bet šāda problēma, visticamāk, nebija aktuāla tiem, kuri redzēja efektīgās aktrises ķermeņa un žestu valodu.
Toties nebija grūti sadzīvot ar Mūzikas balvas rezultātiem – vai nu esmu pārāk nekritiski jūsmīgs pret mūsu mūziķiem, vai arī šogad bija īpaši vienlīdzīgi kandidāti, bet nevienā kategorijā nejautās, ka kādam būtu nodarīta netaisnība. Prieks par Mārtiņa Viļuma mistiski svešādā "Tvyjōraan" triumfu kategorijā "Gada jaundarbs" – gan tādēļ, ka skaņdarbs ir padevies tēlains un iztēli rosinošs, gan tāpēc, ka palīdz kliedēt mītu, ka "mēs savus izcilniekus mājās nenovērtējam". Nu, kā gan nenovērtējam? Piemēram, gada debitante Elīna Bukša lielākoties vijolē ārzemēs, par izcilu sniegumu apbalvotā Ksenija Sidorova arvien dinamiskākus karjeras apgriezienus uzņem ārzemēs, tomēr neviena no viņām nevar sūdzēties, ka viņām tiktu liegta iespēja muzicēt dzimtenē vai šeit ļaudis neapmeklētu viņu koncertus.
Un, protams, paldies mūsu dinamiskajiem politiķiem par jēgpilnām svētku uzrunām – Solvita Āboltiņa nāca klajā ar drosmīgu paziņojumu, ka "Lielā mūzikas balva" sevi stabili pierādījusi kā "objektīvs kvalitātes novērtējums". Beidzot kāds skaidri pasaka, ka māksla un tās vērtējums, izrādās, esot objektīvas kategorijas. Paldies arī godājamajam Valsts prezidenta kungam par ekvilibrista cienīgo sērfošanu pa sagatavotās runas lapiņām. Bet jokus pie malas – es nudien ceru, ka politiķi ieklausījās LNSO direktores Ilzes Paideres-Staķes un muzikologa Arnolda Klotiņa vārdos. Ilze pievērsa uzmanību Kultūras ministrijas īpatnējajiem un nekonsekventajiem manevriem LNSO finansēšanā, bet Klotiņa kungs atgādināja, ka bez mūzikas mācīšanas pamatskolā kulturālu sabiedrību izaudzināt būs grūti. Interesanti, vai izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis pagodināja ceremoniju ar savu klātbūtni?
Visbeidzot, vēlu izturību "Lielās mūzikas balvas 2013" žūrijai, kuras dalībniekiem būs jāapmeklē milzums koncertu, jāsaglabā vēss prāts spriešanas emociju karstumā un gan jau arī jāsastopas ar Latvijai tik ierastajiem anonīmajiem interneta komentāriem, kuru drukātāji, kā allaž, labāk par jebkuru citu pratīs vērtēt mūzikas norises Latvijā.
Bet tagad gan jādodas Roberta Rubīna veidoto ceremonijas video klipu medībās – ne velti kādā preses relīzē šis lieliskais latviešu kinovīrs nodēvēts pat par "viedo režisoru"!