Viņu dienām un nedienām divu vai divarpus stundu attālajās pilsētās gan līdzi sanāk sekot mazāk nekā radagabaliem, kas arī pirms dažiem gadiem vismaz uz laiku mūsu valstij pateica ardievas. Sīkie svin dzimšanas dienas, kur apsveikuma kartīšu kaudzes rotā uzraksti "Happy Birthday", bet citam kopbildē ar kaut kā bērnudārzveidīga beidzējiem no vairāk nekā divdesmit bērniem pāris ir ar gēnu neiesauļotu ādas krāsu. Tāda izcelsmes valstīm zudusī paaudze.
Viņus visus vieno mūsdienīgo bēgļu liktenis. Atšķirībā no tiem bēgļiem, par kuriem Latvijā pašlaik karstgalvji runā emocionāli, bet gudrākie skeptiķi bailēs no rasisma pasprukšanas glumi izzelē pa kādam teikumam, vairums mūsējo un viņējo lielo valstu pilsētās nokļuvuši brīvprātīgā piespiedu kārtā. Pusērtās "ļotenēs", autobusos vai savos spēkratos. Un tikpat brīva ir viņu izvēle apciemot savas dzimtenes, radus un draugus.
Laikā, kad no Latvijas dažos gados emigrējuši vairāk nekā 250 000 cilvēku, nu par mūsu zemes galveno problēmu kļuvis jautājums par 250 bēgļu uzņemšanu.
Kā ierasts, šādās reizēs mūsu demokrātijā, iecietībā un citās rietumnieciskās vērtībās gliemeža ātrumā attīstījusies sabiedrība ļaujas rasisma valdzinājumam tā visspilgtākajās nokrāsās. Tikpat ierasts, ka bēgļu jautājums ir lieta, kur viskrāšņāk savu aprobežotību pamanās tautās laist visādi iesalnieki, dombravas un citi it kā nacionālveidīgi noskaņotie. Nejauši tikuši Saeimā, kur tagad bauda teju trīsmēnešnieku atvaļinājumu, viņi labi zina, ka ar tik gudru naida politiku spēs savā politiskajā kapitālā noturēt tādās pašās vērtībās dzīvojošos un izmirstošos onkulīšus un tantiņas. Bļaustīšanās talkā ar juridisku palīdzību pat devies tas pats bijušais Valsts prezidenta kandidāts, kura gēni vēl pavasarī daļai pašu nacionāļu esot ļāvuši paveldzēties antisemītiskās baudās, iestājoties pret tādu netīrasiņu kandidātu.
Pārējie varas politiķi ielēkuši līdz šim ierastajā «zaļzemnieku» glumēšanas vagonā. Iespēju atturēties no šaubu mētāšanas neizmanto pat opozīcijas «saskaņieši», kam diez vai vajadzētu izcelties bēgļu jautājumos. Savukārt «Vienotība», kā pēc dziesmusvētkiem un citām reizēm jau ierasts, tumsonīgo koalīcijas biedru plucināšanai izlikusi iekšlietu ministru Kozlovski.
Viņam nu jātaisnojas par saujiņas bēgļu izmitināšanu un «milzīgajiem» pabalstiem, jāsola, ka neļaus bēglim līdzi ņemt vairāk par vienu sievu un jāgarantē, ka te atbraukušie nenoēdīs kaimiņtantes tupeņus un neiekāros kādu baltu rīdzinieci. Varbūt tāpēc nav brīnums, ka ministram nav laika pieskatīt valsts galveno policistu, lai diētu reklamēšanas vietā viņš patiesi gādātu par valsts iekšējo drošību.
Pēdējās nedēļās redzamā tā dēvēto politiķu psihošana vai klusēšana (kas arī ļauj noprast nostāju pret bēgļiem) spilgti apliecina mūsu valsts attīstību, kurā ceturtdaļmiljons iedzīvotāju emigrējot izvēlējušies nepiedalīties. Tā parāda pie varas esošo redzesloka plašuma un viņu vēlētāju (arī manas) spējas ievēlēt tādus, kas savu laiku veltītu ekonomikas attīstībai, izglītības sistēmas sakārtošanai un drošības stiprināšanai. Līdzšinējie panākumi, pašreizējā rīcība un runas rāda, ka paši savu valsti esam izveidojuši vai gribam nostiprināt kā sava veida bēgļu nometni, kur pietiek ar vienas laivā līdzpaņemtās tašiņas domāšanas līmeni.
Tāpēc vismaz kādu cerību raisa jaunā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa pirmās darbības, nekautrējoties slānīt paštīksmībā ieslīgušos politiķus.
Šorīt viņš izteicies, ka «Latvijas politiķiem vajadzētu atturēties no protestiem pret plānoto bēgļu uzņemšanu». Maz gan ticams, ka Vējoņa vārdi spēs piebremzēt visādus naidpilnos nacionāļveidīgos, kas atturību pierādījuši tikai jēgpilnā strādāšanā, nevis darbos, kas kārtējos latviešu bēgļu simtus atturētu pamest šo zemi.
