Ar ko tad Jelgava, ko tās ilggadējas vadības dēļ mēdzu dēvēt par hercogisti, tik ļoti ieriebusi Krievijai? Viss it kā pavisam vienkārši. Pilsētas vadība atteica iespēju domi glaimojošajai vietējai krievu kultūras biedrībai «Veče» tā saukto Uzvaras dienu svinēt Uzvaras parkā. Jelgavas domei argumenti nebija īpaši jāmeklē – gan parks, gan pēc tā atteikšanas biedrības prasītā Pasta sala jau savlaicīgi tikusi pieteikta citiem pasākumiem. Uzvaras parkā pilsēta svinēja Eiropas dienu, bet salās ap Jelgavas pili tradicionāli [kaut nedēļu vēlāk nekā citus gadus] rosījās stādu tirgotāji. Tāpēc Jelgavas vietvara 9. maija svinētgribētājus aizsūtīja uz Stacijas parku.
Tiktāl viss it kā saprotams. Taču Jelgavas prokrieviskajā sabiedrībā domes rīcība uzņemta ar nepatiku un skaļu izsvilpšanu 9. maijā. Pirmkārt, «tusiņš» ar domes vadības svētību gadiem noticis Uzvaras parkā, turklāt visas dienas garumā ar tam sekojošām orģijām, uguņošanām un darbu kārtībsargiem. Šopavasar dome atļāva nolikt ziedus Stacijas parkā, kur apkārt rit ielu rekonstrukcijas projekts. Tā teikt, nost no acīm. Turklāt nekādas «pļeskas» līdz saullēktam dome šoreiz nesaskaņoja. Otrkārt, «kara uzvarētājiem» piemiņai atvēlēts necils uzkalniņš Stacijas parkā, kur saglabāta piemiņas vieta pret nacistisko Vāciju kritušajiem sarkanarmiešiem. Krievija savā protestā izsakās pretējiem vārdiem – tautiešiem bijis jāiet pie «pieminekļa, kas veltīts pilsētu 1944. gadā no Sarkanās armijas aizstāvējušajiem «Waffen SS» leģionāriem».
Kas tad citkārt tik vēlīgajai Jelgavas domei licis šogad kļūt tik krasi vēsai pret krievvalodīgajiem un kaimiņzemes svinību piekritējiem? Domāju, ka gluži saimniecisku lietu kārtošana. Precīzāk – ligas, kas pavada vismaz pāris lielākos Maskavas projektus, kuru godam Jelgavas domes ilggadējā «zaļzemnieku» vadība gadiem klanījusies priekšā.
Vecākais no tiem ir autobusu ražošanas [precīzāk būtu – salikšanas] uzņēmums «AMO Plant». Kompānija saskaņā ar «Lursoft» datiem tika dibināta tieši pirms desmit gadiem. Vairāk nekā 92% akciju tajā pieder Maskavas valdībai. Jelgava, vietējai sabiedrībai solot kaudzi darbavietu un attīstītu rūpniecību, uzņēmumam uzsauca zemi Pārlielupē, tā tiekot arī pie kripatiņas [2,7%] akciju. Vēl vairāk – lai sadarbība ritētu pavisam gludi, Jelgavas mērs Andris Rāviņš pirms sešiem gadiem par spīti daudzu pilsētnieku iebildēm kopā ar Krievijas vēstnieku Aleksandru Vešņakovu vietējos kapos pieminēja kritušos dienā, kad Jelgavā ienāca krievu karaspēks.
Ar lielām mokām uzņēmums piedzima, taču ne tik labi sekmējās ar autobusu salikšanu. Austrumu brīnumus vietējā mērcē teju neviens neiekāroja. Izņēmums bija pati Jelgava, kas pāris gados ar turpat sakrāmētajiem braucamajiem nomainīja visu pašvaldībai piederošā autobusu parka lielo tehniku. Tas izmaksāja miljoniem eiro, kas tika tērēti bez atklātiem konkursiem, bet par ko jelgavnieki maksās vēl gadiem. Domei lojālais ilggadējais autobusu parka šefs Pēteris Salkazanovs nu "mazgājas" kriminālprocesā un ir atstādināts. Domes vadībai tas, protams, nepatīk.
Tikpat ļoti Jelgavai droši vien nepatīk tas, ka «AMO Plant» jau labu laiku šļūc pa maksātnespējas reni, tālāk par Jelgavas apgādi ar autobusiem nav ticis, turklāt saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta datiem valsts nodokļu maciņam parādā jau 912 143,71 eiro. Nav dzirdēts, ka nodokļu inspektori īpaši cīnītos par šī miljona atgūšanu. Tāpat nav dzirdēts, ka Maskavas vadība steigtos glābt savu Jelgavā nobāzēto un nelaimju vajāto bērnu.
Otrs piemērs, kura tapšanā ar klātbūtni piedalījies arī Valsts prezidents un citas mūsu augstākās amatpersonas, ir vagonbūves gigants «Baltic Railway Holding», kas plašāk zināms ar iepriekšējo nosaukumu «UVZ Baltija». Krievijā tas ražo tankus, bet Jelgavā solīja vilcienu vagonus miljonu miljoniem eiro vērtībā. 200 darbavietu un pirmos vagonus 2014. gada vasarā. 2015. gada vasarā nav ne viena, ne otra. Labi, ka vismaz nodokļus valstij nav parādā.
Šie abi piemēri liecina - ja arī pašam Rāviņam ar svītu kas tika, no darbavietām un rūpniecības pilsētā nav ne miņas. Partija pazemošanos Maskavas priekšā droši vien piedos, bet varas apmātie pilsētnieki varbūt pat nepamanīs. Pašam hercogam gan varbūt tādas piesmietas sajūtas.
Hercogistes politiskā vadība, kas jelgavniekiem iet pie sirds jau ceturto sasaukumu pēc kārtas, līdz šim izcēlusies ar savu īpašo izpratni par demokrātiju. Uzņēmēji brīvi runāt un domāt var, tikai iebultējušies virtuvēs, jo «vai nu tu esi ar varu, vai arī tevis te nav». Līdzīgi ar nevalstiskajām organizācijām, no kuru lojalitātes tieši atkarīga domes labvēlība, sadalot budžeta naudu biedrībām. Ar vietējiem savrupā ceļa gājējiem Rāviņš un viņa klausīgā svīta tiek galā ātri – skolu un iestāžu vadītāji, kam pasprucis atšķirīgs viedoklis, pēkšņi aiziet no darba, bet nepaklausīgi uzņēmēji netiek pie domes pasūtījumiem.
Bet par pilsētas saukļa «Jelgava – pilsēta izaugsmei!» klajo zaimošanu lielajai kaimiņzemei, kuras biznesa projektu vārdā Rāviņam nācies teju līst uz vēdera un saņemt pilsētnieku pārmetumus, gan grūtāk ieriebt. Pretī tomēr varenāka autoritāra vadība. Tāpēc tā vien šķiet, ka jūtīgais 9. maijs, kad pa Jelgavu patrenkāt krievvalodīgos, ir sirsnīgs Rāviņa sveiciens draugiem Maskavā.
