Nedaudz faktu no Bernāra Sordē biogrāfijas. Bernārs Sordē ir domātājs, mākslinieks, pasniedzējs, ieguvis inženiera, kibernētiķa un ekonomista izglītību. Nodarbojies ar pētniecību Francijas valsts plānošanas institūcijās, vadījis vairākus uzņēmumus, tostarp farmācijas firmu "Synthélabo", strādājis Francijas Ekonomikas ministrijā, Eiropas Komisijā, bijis padomnieks Eiropas Komisijas delegācijā Rīgā. No 2006. gada pievērsies rakstniecībai un glezniecībai. 2014. gadā Latvijā iznāca Sordē grāmata „Iespējamā Eiropa”, kurā runāts arī par hipertrofētu finanšu diktātu un tā radītajām sekām mūsdienu Eiropā. Sordē pauž domu, ka nav jēgas nevienai sistēmai, kura sabiedrībā rada cilvēka vērtīguma hierarhiju un neatzīst, ka ikviens ir vērtīgs kā radoša, domājoša būtne.
2014. gada diskusijā Liepājas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē Sordē stāstīja par to, ka pirmais solis sabiedrības pārejai uz jaunu modeli būtu sabiedrības organizācija universitātē, pilsētai saplūstot ar universitāti un kļūstot par vienu veselumu – inovāciju un pētniecības centru, kas nav pakļauts ārējam ekonomikas spiedienam.
Piedāvājam ieskatu diskusijā ar Bernāru Sordē.
Vēsma Lēvalde: Jūs jau iepriekš esat teicis, ka konteksts Eiropā pēc Otrā pasaules kara un tagad ir stipri atšķirīgs. Proti, pēc Otrā pasaules kara situācija bija salīdzinoši vienkārša: nesenais militārais konflikts starp Eiropas valstīm, cīņa pret komunismu, pietiekami liela iekšējā tirgus nepieciešamība, lai sniegtu Eiropas valstīm izaugsmes perspektīvu. Taču šis konteksts, šī Eiropa šodien, jūsuprāt, vairs nav aktuāla. Jūs sakāt, ka Eiropai šodien jāspēj izveidot kaut ko vairāk par ekonomisku apvienību. Tai jābūt sociālai. Lai Eiropa mainītos uz šo sociālo pusi, jāmaina ne tikai Eiropa, bet pasaule jeb globalizācija. Un tāpēc sava manuskripta noslēguma daļā Jūs aicināt uz radikāli jaunu alternatīvu, kas stipri atšķiras no, piemēram, visiem labi zināmās Šūmaņa deklarācijas, kas paredzēja Ogļu un tērauda kopienas izveidi un uz kā pamata ir dibināta Eiropas Savienība. Jūs aicināt veidot jaunu pasaules konstrukciju, kur valdītu brīva zināšanu un prasmju aprite, un tāpēc, jūsuprāt, ir nepieciešama „pasaulaptveroša universitāte, kas organizē pasaules mēroga „kompanjonāžu” jeb biedriskumu, lai attīstītu solidaritātē un inovāciju spirālēs balstītas dzīves formas”. Jūsu teorija balstās uz sekojošiem principiem:
- jauna izpratne par to, kas ir darbs;
- pārmaiņas Eiropas un pasaules „orientācijā” un nākotnes aktivitātēs;
- jauna dimensija domāšanā un pasaules uztverē;
- pārmaiņas cilvēku nodarbē;
- pārmaiņas cilvēku īpašībās.
Ko Jūs saprotat ar lielajām „transformācijām”, kuras Jūs sajūtat kā jauna laikmeta vēstnešus, un vai ir pamats tās asociatīvi saistīt ar ķīniešu lielo Pārmaiņu grāmatu jeb Pārmaiņu kanonu?
Bernārs Sordē: Runājot par pārmaiņām pasaulē, kuras jūs sagaida un kurās jūs visdrīzāk aktīvi piedalīsities, vēlos paust optimistisku skatījumu uz pasaules evolūciju. Es nebaidos no nākotnes, gluži otrādi, pasaule mainās, mums ir iespēja tajā piedalīties, un tieši par šīm pārmaiņām es labprāt vēlētos runāt.
Cilvēki man saka, arī Liepājā, ka šodien daudzas ekonomiskās aktivitātes ir izzudušas un trūkst perspektīvas. Tas nozīmē, ka jums būs jāizgudro jauna, pašiem sava pasaule, un tā ir fantastiska iespēja. Es pats piedzīvoju laika posmu pēc Otrā pasaules kara, kad vajadzēja visu uzcelt no jauna. Tai laikā tika izmantoti jau gatavi modeļi, kas bija vērsti pret komunismu, lai konkurētu ar to. Mani personīgi šī loģika neaizrāva, turklāt es domāju, ka šis posms jau ir garām. Šodien mēs tiecamies uz brīvu tirgū pastāvošo spēku apriti, brīvu pieeju zināšanām. Tas nozīmē neko neturēt pie sevis, bet gan dalīties zināšanās un prasmēs. Tieši daloties, dzīvojot kopā, esot partnerībā ne tikai darbā, bet arī ikdienā, mēs smelsimies lielu spēku. Mana pārliecība sakņojas pieredzē, ko ieguva mans tēvs. Viņš bija amata meistars, mēbeļu galdnieks un restaurators un regulāri uzņēma pie sevis mācekļus. Viņš bija kompanjons[1] un, lai apgūtu arodu un smeltos pieredzi, kā māceklis bija apceļojis visu Franciju. Atgriežoties mājās, viņš nenodibināja uzņēmumu vai rūpnīcu, bet gan atvēra ateljē, kurā pats kopā ar savu ģimeni uzņēma mācekļus. Tā darbojās kompanjonāža. Tikai šodien tās mērogs būtu Eiropa un pasaule. Starp citu, tādas programmas kā "Erasmus" atspoguļo kompanjonāžas filozofiju. Es domāju, ka mēs veidosim pasauli kā kompanjonāžu. Tās centrā būs Universitāte – atvērta, tālāk par savām robežām domājoša, kas palīdzētu „kompanjoniem” nodot tālāk sabiedriskas dzīves principus. Šādā modelī „rūpniecisku” dzīvi aizstātu ģimeniska jeb, citiem vārdiem sakot, sociāla dzīve. Par šīm pārmaiņām es labprāt runāju, jo tas raisa cerību.
Vēl ir svarīgi uzsvērt, ka pēc Eiropas un pasaules apceļošanas kompanjonāžā vienmēr notiek atgriešanās mājās... Un, otrais – pasaulaptverošas Universitātes izveide. Šāda Universitāte necenšas definēt sevi kā labāku par pārējām, tai jānodrošina pieeja zināšanām un prasmēm. Balsoties uz pieredzi sadarbībā, piemēram, ar Prinstonas Universitāti, es redzu, ka tā netiecas izskatīties labāka par pārējām, neizvirza par mērķi 15 Nobela laureātus, bet gan vēlas strādāt pasaules mēroga sadarbības tīklā, tādējādi īstenojot kompanjonāžu. Tādas Universitātes kā Prinstona interesējas par manis izklāstītajām tēzēm, jo, visticamāk, Universitātēm šāds solis būs jāsper, lai nodrošinātu maksimāli plašu zināšanu un prasmju apriti pasaulē.
Vēsma Lēvalde: Daži precizējoši jautājumi par Jūsu tekstu „Aicinājums veidot pasaulaptverošu Eiropu”. Jūsu "Aicinājuma" centrālā tēma ir darbs. Kā mainās izpratne par darbu, un kā nonākt pie Jūsu minētās „pilnas nodarbinātības”?
Bernārs Sordē: Visradikālākās pārmaiņas saistās ar to, ka darbs vairs netiktu orientēts uz eksportu, brīvo tirdzniecību, apzinoties, ka ikvienā situācijā un teritorijā ir rodami unikāli risinājumi, kas atbilst specifiskam kontekstam. Ar to es vēlos pateikt, ka jātiecas uz unikālo, vienreizējo. Tas ir tāpat kā medicīnā – ne visi pacienti ar vienu un to pašu pataloģiju ir ārstējami vienveidīgi. Ikvienam ir nepieciešama individuāla pieeja un risinājumi. Tas pats attiecas uz industriālām, tehniskām problēmām. Tādēļ nav jācenšas pārdot savu uzņēmumu kādam citam, lielākam, lai tas varētu nostiprināt savas pozīcijas globālajā tirgū, bet gan attīstīt sava uzņēmuma specifiku, izmantojot tos resursus, kas ir pieejami, un varbūt pat pārsniedzot uzņēmuma robežas un veidojot plašāku sadarbību vienas vai otras specifiskas problēmas risināšanai. Tas, manā skatījumā, saistās ar lielām pārmaiņām izpratnē par darbu.
Pārmaiņas izpratnē par darbu saistās arī ar vēlmi palīdzēt citiem atrisināt viņu problēmas. Tas nenozīmē piegādāt viņiem jau gatavas mašīnas, bet gan palīdzēt tās uzbūvēt. Tas varbūt nedaudz izklausās pēc Mao... lai vai kā, ir jādara viss, lai atbrīvotos no aizvien globalizētāku uzņēmumu un tirgu diktāta. Tas ir iespējams, orientējoties uz unikālā un vienreizējā radīšanu.
Vēsma Lēvalde: Balstoties uz Jūsu teoriju, mums būtu jāmaina divas ļoti stabili iesakņojušās tēzes par to, ka ekonomikas panaceja ir eksports un, uzņēmumu radot, jau sākumā jādomā par to, kā piesaistīt lielu investoru.
Otrā lielā pārmaiņa jeb transformācija, par ko Jūs runājat savā darbā, skar Eiropas un pasaules „orientāciju” un tās pārmaiņas, kas ir jāveic nākotnes aktivitātēs. Kā Jūsu „Aicinājums” atšķiras no, piemēram, mums labi zināmās Robēra Šūmaņa deklarācijas par Eiropu?
Bernārs Sordē: Pēc kara, veidojot Eiropu, galvenais bija kļūt konkurētspējīgiem, proti, apvienot ražošanu tērauda un citos rūpniecības sektoros. Taču es aizstāvu pilnīgi citu loģiku. Galvenais nav konkurēt, bet gan palīdzēt. Sadarboties, lai ikviens rastu savā teritorijā sakņotus, unikālus risinājumus. Sniegt savu ieguldījumu, lai palīdzētu attīstīties arī citām teritorijām. Tas nozīmē nevis „Rīga pret pārējiem reģioniem”, bet gan horizontālu pieeju – kā attīstīties visiem kopā. Piemērs no manas pieredzes pētnieciskā darba vadīšanā farmācijā: es ļoti uzmanīgi sekoju līdzi tam, kas notiek vienā vai otrā jomā Japānā, ASV, Šveicē utt. Jāatzīst, sākumā mani vadīja vēlme būt konkurētspējīgam, būt pirmajam, es vācu informāciju, un tas jau sāka līdzināties spiegošanai... Taču vēlāk es sapratu, ka tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir nodibināt saites, attiecības, izveidot sadarbības tīklu ar cilvēkiem, kas atrodas Latvijas, Francijas, pasaules otrā malā, lai varētu progresēt. Es domāju, ka mūsdienu tehnoloģijas mums ļauj dalīties. Šūmaņa shēmai, manuprāt, bija konkurētspējas loģika, manas filozofijas pamatā ir sadarbība. Šīs filozofijas īstenošanai ir nepieciešama brīva pieeja zināšanām un prasmēm, proti, nevar būt tā, ka patents tiek reģistrēts uz 20 vai pat 80 gadiem. No patentiem būtu jāatsakās vispār un jāiedibina brīva pieeja zināšanām un prasmēm. Līdz ar to jāmaina arī mūsu būtība – pētniekam jāļauj citiem piekļūt viņa radītajām zināšanām, pētnieciskajam darbam, tādējādi īstenojot manis iepriekš minēto kompanjonāžu. Tā varētu darboties Eiropa. Eiropa apzinās, ka to apdraud nevienlīdzība, tādēļ tās pamatā būtu jāliek dalīšanās un „kopējais labums”. Es nebūt neesmu vienīgais, kas strādā pie „kopējā labuma” jautājuma, to dara daudzi, un tas arī ļauj man būt optimistam.
Vēsma Lēvalde: Gribot negribot esam nonākuši pie nākamā jautājuma – par nevienlīdzību. Esat teicis, ka Eiropa ir noslēgusies sevī[2] un tāpēc noticis "Brexit". „Aicinājumā veidot pasaulaptverošu Eiropu” Jūs rakstāt, ka nepieciešama ideja ne vairs par „Eiropu”, bet gan par „līdzekli”, kā izskaust nevienlīdzību pasaulē. Kā Jūs definējat nevienlīdzību, jo absolūta vienlīdzība, manuprāt, dabā nav iespējama, un kā raksturojat šo jauno, „pasaulaptverošo” dimensiju domāšanā un pasaules uztverē?
Bernārs Sordē: Iedomāsimies uz mirkli, ja, Latvijai pievienojoties Eiropas Savienībai, būtu noteikts, ka nedrīkst būt atšķirības pieejā resursiem starp Latvijas un Francijas vai Vācijas iedzīvotājiem. Iedomāsimies, ka būtu noteikts, ka Latvija nedrīkst būt atkarīga no dažādām industrijām, bet tās rīcībā jābūt nepieciešamajiem līdzekļiem, lai modernizētos. Iedomāsimies, ka zināmu Rietumeiropas ekonomisko aktivitāšu dalībniekiem būtu bijis pienākums palīdzēt Latvijai, izveidojot partnerību ar Latvijas valsts vai privātā sektora dalībniekiem. Iedomāsimies, ja šī sadarbība tiktu veidota kā kompanjonāža, kas ar laiku iegūtu divvirzienu raksturu, Latvijai sniedzot savu ieguldījumu to zemju attīstībā, kas tai agrāk palīdzējušas.
Redziet, mainot domāšanu, mēs nonākam pie kaut kā pilnīgi cita. Tā ir iespējams panākt vienlīdzību, proti, sniegt vienlīdzīgas iespējas atrisināt savas problēmas ar otra palīdzību. Līdz šim savā darbā esmu attīstījis pasaules „kopējā labuma” konceptu. Tam līdzās ir svarīgi, lai ikviena teritorija varētu sniegt saviem iedzīvotājiem (studentiem, inženieriem, pētniekiem un amata meistariem) vienlīdzīgas iespējas attīstīties. Šī filozofija nozīmē pretoties jelkādai paverdzināšanai un tirgus instrukcijām.
Domājot par to, kā definēt nevienlīdzību, es piedāvāju divas shēmas: pirmā raksturo pašreizējo procesu.
Pieprasījums, ko rada sistēma un tirgus, selekcionē indivīdus, nosaka nepieciešamību konkurēt vienam ar otru jau no bērna kājas, rada hierarhiju starp cilvēku potenciāliem. Tas savukārt vairo nevienlīdzību, rada daudz „dzīves izstumto” un samazina vitālās enerģijas daudzumu pasaulē. Nav jau tā, ka pilnīgi viss ir negatīvs pašreizējā sistēmā – pārmaiņas notiek kā institucionālā, tā arī tirgus līmenī, taču, es uzskatu, ka mēs esam spējīgi īstenot otru shēmu, kas sniegtu lielākas attīstības iespējas talantiem, pēc kuriem šobrīd nav pieprasījuma. Otrā shēma nozīmē neatstāt nevienu dzīves lielceļa malā, bet gan dot iespēju pilnveidot savu gudrību.
Vēsma Lēvalde: Otrajā, „koriģētā procesa” shēmā figurē Homo-natura-alteritas. Esat jau iepriekš sacījis[3], ka ir jāmaina skatījums uz cilvēku, un tas ir ietverts jēdzienā Homo-natura-alteritas. Ar ko nodarbosies Homo-natura-alteritas?
Bernārs Sordē: Līdz šim mēs zinājām Homo faber, Homo sapiens, kas nozīmē attīstīt nepieciešamās kompetences, lai integrētos uzņēmumā un strādātu kāda augstākstāvoša (īpašnieka, vadītāja un tagad arī riska kapitālista) pakļautībā. Skaidrs, ka mums ir jāapmierina lielākas vai mazākas teritorijas vajadzības – Liepājas, Latvijas, Baltijas valstu. Tomēr ir svarīgi domāt ne tikai par savas teritorijas vajadzībām, bet gan plašāk – kā samazināt atšķirības vai – vēl vairāk – nevienlīdzību pasaulē. Homo alteritas nozīmē savstarpēju solidaritāti, lai būtu vienlīdzīga pieeja zināšanām un prasmēm. Savukārt Homo-natura-alteritas nozīmē papildināt Homo alteritas ar dabas dimensiju. Daba tieši vai netieši, racionālā vai irracionālā veidā sniedz pasaulei savas prasmes un gudrību. Tās ir bites, kas apputekšņo ziedus, un daudz citu parādību, kas varbūt nav tik daudz pētītas, taču palīdz cilvēkam. Tāpēc jēdzienā Homo-natura-alteritas cilvēks ir kopā ar dabu, kas līdz šim ne vienmēr tā ir bijis, jo esam centušies nodalīt cilvēci no ekosofijas. Līdz ar Homo-natura-alteritas mēs runājam par integrālu pieeju – cilvēks un apkārtējā vide, jo daba garīgi bagātina cilvēku un ir daļa no cilvēka dzīves sabiedrībā.
Vēsma Lēvalde: „Aicinājumā veidot pasaulaptverošu Eiropu” Jūs rakstāt par „iztēli, ticību un prātu” kā virzītājspēkiem jaunas pasaules veidošanā. Vai šo īpašību attīstīšana, audzinot bērnus un izglītojot studentus, ļaus mums kļūt par Homo-natura-alteritas un virzīties uz jaunu, citādu pasauli?
Bernārs Sordē: Šodienas saruna ļauj mums nonākt pie secinājuma, ka Eiropai, kas balstīta konkurētspējas loģikā, visticamāk, neizdosies gūt panākumus globalizācijā. "Brexit" atspoguļo angļu protestu visuresošajai finanšu varai, kas atstumj cilvēkus. Vēl pirms Londonas finanšu centra radīšanas Apvienotajā Karalistē bija politiķi, kas iestājās par dezindustrializāciju. Jāteic, ka šādai Eiropai diezin vai būs nākotne. Nedz arī tādai Eiropai, kas centrā izvirza tikai skaitļus. Valsts nav tas pats, kas uzņēmums, un valsts parāds nav tas pats, kas uzņēmuma parāds.
Tāpēc mēs piedāvājam citu ceļu – ikvienai teritorijai ir jāatrisina savas problēmas pašu spēkiem. Ikvienā zemē mīt talanti, un tie ir jāatmodina. Tieši Universitātei šeit ir loma – tai ir „jāpaplašinās”, jākļūst par izglītību mūža garumā, tādējādi pārtopot kompanjonāžā. Šīs kompanjonāžas mērķis nav radīt savstarpēju konkurenci, bet gan izlīdzināt atšķirības starp zemēm un teritorijām pasaulē. Šāda loģika nozīmē to, ka ikreiz, kad mēs esam spējuši atrast savā zemē sakņotu risinājumu problēmām, mēs to neturam pie sevis, bet gan ieguldām pasaules „kopējā labumā”, lai citi var no tā iedvesmoties. Tas nozīmē savstarpēju palīdzību, dzīvi sabiedrībā. Ik gadu, kad viesojos Liepājā, es redzu pārmaiņas un, ja šīs pārmaiņas ieliek konceptuālā rāmī, var teikt, ka jūs darbojaties kā ģimene. Jūsu pieredze, kas droši vien vēl jābagātina ar citiem skatījumiem, ir tālāk nodošanas vērta.
Noslēgumā vēlos sacīt, ka pieejas, ko šodien apspriedām, aicina domāt, un jo īpaši vēlos aicināt Universitāti ieguldīt savu spēku un zināšanas cita ceļa meklējumos. Nedrīkst ļauties TINA[4], jums ir jāizstrādā pašiem savs redzējums. Šodienas saruna ir aicinājums domāt un apzināties, ka alternatīvas pastāv. Jāteic, nevienā no mūsu valstīm pie varas esošie nezina, kāds ir risinājums, lai izkļūtu no grūtībām, ar kurām mēs visi šodien saskaramies. Tāpēc tieši jums jāpiedāvā citas Eiropas shēma, un es ceru, ka šodienas diskusija būs bijusi palīdzīga.
Vēsma Lēvalde: Tātad pirmais solis Homo alteritas virzienā būs Homo cogitus jeb domājošais cilvēks...
Jautājums no auditorijas: Pasaules „kopējā labuma” koncepts komplektā ar visaptverošas vienlīdzības principu... Vai tas nozīmē valsts kā institūcijas atcelšanu? Valsts jēdziens nefigurē, bet tā vietā ir teritorija. Vai tas nozīmē, ka valsts vietā būtu teritoriālas komūnas?
Bernārs Sordē: Patiesībā valsts loma mainās. Mūsu koncepcijā valstij ir jāveicina vienlīdzība. Valstīm ir jāpalīdz viena otrai. Valsts vairs nav tāpēc, lai noteiktu robežas, bet lai atvieglotu saskarsmi starp teritorijām un saprastu, kādiem jābūt savstarpējās sadarbības nosacījumiem, lai būtu vairāk solidaritātes un vienlīdzības. Valsts koncepcija, kas izriet no franču revolūcijas, nozīmē uzvarēt karā. Mūsu filozofijā valsts jēga ir nodarboties ar mieru. Tādējādi valsts jēga mainās. Šodienas sarunā es nepieskāros valstij, jo neesmu pārliecināts, kas valstis pasaulē ir pienācīgi konfigurētas. Tās ir radušās vēstures gaitā, diemžēl bieži vien kara rezultātā. Tam ir jātiek pāri, un tāpēc mūsu domāšanas centrā ir vienlīdzība – ne jau tādā nozīmē, ka starp zobārstu un mēbeļu galdnieku tiek vilkta vienlīdzības zīme, bet gan tādā nozīmē, ka visiem ir jābūt vienlīdzīgai pieejai līdzekļiem, kas ļauj kopt savu talantu. Vienlīdzība nozīmē to, ka nevienam netiek liegta pieeja. Gluži kā ģimenē, kur katram bērnam ir savs talants un neviens netiek atstumts. Mēs jau esam nonākuši pie zināma sliekšņa, un tāpēc rītdienas pasaulē nevajag radīt vēl vairāk konkurences. Ir nepieciešams vienotāks skatījums uz pasauli un kosmiskāka pieeja pasaulei, kas ir daudz jēdzīgāk, nekā savstarpējās finanšu cīņas.
Jautājums no auditorijas: Paldies, ka aicinājāt vienādot attieksmi, jo ikviens - vai sētnieks, vai profesors - tiešām ir pelnījis cieņpilnu attieksmi, ja ir meistars savā jomā. Bet ko Jūs vēlējāties sacīt ar „intensitātes vienādošanu”? Mēs tomēr esam ļoti dažādi, un man tiešām negribētos, lai kāds, kura spējas ir lēnākas, bremzētu ātrākos. Tā būtu vienādā, pelēkā masa!
Bernārs Sordē: Tik tiešām, kopš elektrības rašanās fizikas terminoloģija tiek lietota itin bieži. Ar intensitāti, kas elektrībā mērāma ampēros, ir risks visu mērīt ar vienu mērauklu. Nē, uz visiem nevajag attiecināt vienādus kritērijus, tas ir kā ģimenē, kur ir dažādas kompetences, vai kā Liepājā, kur jūs mēģināt atraisīt dažādus talantus. Mums jābūt spējīgiem apvienot dažādus talantus – gluži kā dabā: skudras neorganizējas tāpat kā bites. Ikvienam cilvēkam ir jādod vieta dzīvē. Vienādot intensitāti nozīmē to, lai ikviens cilvēks, kuram ir talants, varētu dzīvot labi un gūt labumu arī no citiem cilvēkiem un viņu talantiem.
Papildinot manu atbildi uz jautājumu par iztēles, ticības un prāta nozīmi, šī pieeja var piešķirt oriģinalitāti jūsu Universitātei. Ne visas universitātes ir spējušas to saprast, kaut arī cenšas to darīt. Jāmin Prinstonas piemērs – tā vairs negrib būt atkarīga no daudznacionālo kompāniju vēlmēm, jo vēlas, lai zinātne tiešām dod labumu – dzīvei un labklājībai.
-----
[1] Kompanjons ir kompanjonāžas loceklis. Kompanjonāža (fr. val. compagnonage) – praktisks ar dažādiem amatniecības veidiem saistītu zināšanu un identitātes pēctecības nodrošināšanas tīkls. Kompanjonāža iekļauta Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā (UNESCO Latvijas Nacionālā komiteja – K.N.
[2] Bernāra Sordē saruna ar LU mediju grupu 2016. gada 25. jūlijā (video un teksts atrodams šeit: http://www.lu.lv/zinas/t/41987/).
[3] Bernāra Sordē sarunā ar LU mediju grupu 2016. gada 25. jūlijā (video un teksts atrodams šeit: http://www.lu.lv/zinas/t/41987/).
[4] No angļu valodas „There Is No Alternative” – alternatīvas nav - K.N.
[1] Ar Bernāra Sordē „Aicinājumu veidot pasaulaptverošu Eiropu” var iepazīties šeit: http://www.lsm.lv/lv/raksts/literatura/kultura/liepajas-universitate-aicina-uz-tiksanos-un-diskusiju-ar-domataju-bernaru-sorde.a200472/ - K.N.
