Man ir nepieņemama propaganda un daudzu Krievijas žurnālistu akla uzticība varai. Nepiedalījos valodas referendumā, jo uzskatu, ka Latvijā ir jābūt tikai vienai valsts valodai – latviešu. Referendums pazemoja manu (pasvītrošu, manu) tautu. Es nebalsoju par "Saskaņas centru", jo ir tuvredzīgi atbalstīt politisko partiju tikai tāpēc, ka tā esot “krievu” un it kā aizstāvot krievvalodīgo tiesības. Georga lentīti nevalkāju. Vienkārši nevalkāju un viss.
Bet. 9.maijā es došos pie Pieminekļa un nolikušu ziedus. Jo šis datums ir kā akmenī iecirsts manas ģimenes vēsturē. Ar asinīm ierakstīts.
Vecmāmiņa aizgāja uz fronti, kļuva par medmāsu. Un ne jau tāpēc, ka tēvija sauca. Ļeņingradas blokādes laikā no bada mira viņas māte, tēvs un jaunāka māsiņa, bet frontē izdalīja ēdienu, un vecmāmiņa atdeva to ģimenei. Viņi gāja bojā, bet vecmāmiņa izgāja cauri karam un redzēja tik daudz nāves un šausmu, ka viņas vienīgā vēlme bija – dzīvot. Neslāpējamas, neremdējamas slāpes pēc dzīves.
Otru vecmāmiņu “aizdzina”, kā viņa pati teica, uz koncentrācijas nometni. Viņu, māsu un brālīti. Citus ģimenes locekļus nošāva acu priekšā. No trim bērniem viņa bija vecākā. “Kleine Mutter”, mazā mamma – tā viņu sauca vācieši. Izdzīvoja. Izaudzināja. Atbalstīja.
Abi mani vectēvi (viens – ukrainis, otrs – sibīrietis) karoja, abi ir varoņi, apbalvoti ar Sarkanās zvaigznes ordeni. Abi tika ievainoti. Diemžēl man nebija lemts viņus satikt, jo līdz dienai, kad piedzimu, viņi nenodzīvoja. Bet manī ir viņu asinis un es to jūtu.
9.maijā iešu pie Pieminekļa pat, ja tas mani apdraud. Citādi nodošu viņus, visu to labāko, kas manī ir. Citādi tā vairs nebūšu es.
