Par brāļiem Kuaši un viņu līdzdalībnieku Ahmedi Kulibali kopš pagājušās nedēļas jau daudz uzrakstīts. Tomēr mani kopš maija interesē, kas par personību ir Mehdi Nemmušs, kurš Briselē nogalināja četrus viņam nejauši ceļā gadījušos cilvēkus. Viņš vienīgais no iepriekš uzskaitītajiem teroristiem palika dzīvs un šodien sēž cietumā Beļģijā. Viņš mani interesē galvenokārt vienkārša personīga iemesla dēļ: toreiz viņš ļoti izbiedēja manu astoņgadīgo dēlu. Kopš tās reizēs es arī cenšos saprast, kur rodas šie neprātīgie fanātiķi.
Īsumā pastāstīšu, kā (pagaidām vēl) civilizētās Eiropas centrā parādās rupjš terors brīdī, kad jūs, teiksim, svētdienā staigājat ar bērniem pa pilsētu.
Piemēram, brīnišķīgā svētdienā, 24.maijā, mēs nolēmām, ka ir laiks aizvest bērnus uz Renē Magrita muzeju. Saskatījušies tur sirreālismu, mēs izgājām saulītē uzēst saldējumu. Tajā Briseles rajonā, pie karaļa pils, atrodas vairāki muzeji. Tostarp arī Ebreju muzejs - no mums aiz stūra. Bet tieši uz stūra arī stāv tradicionālais autobusiņš ar saldējumu.
Pēc šāvienu skaņām visapkārt sākās panika - ar garāmgājējiem, kas muka kur nu kurais, pakaļdzīšanos un sirēnām. Bērns no šausmām ielīda kaut kādā stūrī. Bet, kad uzzināja, kas īsti ir noticis, nogādāt viņu mājās izrādījās ļoti sarežģīti - līdz mājām tikām vārda burtiskā nozīmē īsiem pārskrējieniem. Pēc tam ilgi nācās viņu pierunāt un pārliecināt, ka neviens jukušais neieradīsies pie mums mājās, lai mūs piebeigtu.
Drīzumā noskaidrojās, ka
Briseles strēlnieks bija nevis kāds jukušais, bet cinisks kaujinieks, trenēts Sīrijā.
Pēc tam, kad bija aukstasinīgi un bez izvēles nošāvis Ebreju muzeja darbiniekus un apmeklētājus, viņš paspēja aizbraukt līdz Marseļai ar parastu reisa autobusu, paķerot līdzi sporta somu ar "kalašņikovu", patronām un videokameru, kurā bija ierakstījis savu stāstu par to, ko bija izdarījis, - vēsturei. No Francijas dienvidiem gatavojās, pēc visa spriežot, ar prāmi doties uz Alžīriju. Vienīgais, ko viņš par sevi pastāstīja, kad stacijā viņu aizturēja policija, ka nekur nestrādā un viņam nav konkrētas dzīvesvietas. Un apklusa uz ilgu laiku.
Pēc mēnešiem trim, kad "Islāma valsts" kaujinieki sāka izsūtīt video ar Rietumu ķīlnieku nogalināšanu, Nemmušu atpazina franču žurnālists Nikolā Enēns, kuru pirms tam paspēja atbrīvot no gūsta. Izrādās, ka vēl līdz tam, kad viņš sarīkoja izrēķināšanos Briselē, Nemmušs Sīrijā bija par ķīlnieku saņemtā Enēna cietumsargs. Vairākus mēnešus viņš ar sadistisku baudu spīdzināja žurnālistu. Tāpat kā viņa amerikāņu kolēģus Džeimsu Foliju un Stīvenu Sotlofu, kuriem vēlāk nogrieza galvas. Pārtraukumos viņam patika dziedāt un lielīties, ka esot nogriezis galvu pat zīdainim. Pēc Nikolā Enēna stāstītā, Nemmušs bija viens no nelielas kaujinieku Francijas pilsoņu grupas. Katra šīs grupas ierašanās izraisīja šausmas gūstekņos.
Pēc Francijas specdienestu aplēsēm, pavisam džihādistu pusē Sīrijā karo apmēram 700 Francijas pilsoņu.
Bet tagad par to, kā daži klusi bāreņi no imigrantu ģimenēm Francijas nabadzīgās nomalēs pārvēršas nežēlīgos fanātiķos.
Nemmušs ir dzimis Francijas nabadzīgākajā pilsētā Rubē, kilometrus piecus no Beļģijas robežas. Pēc likteņa ironijas, pāris kilometrus tālāk, robežas otrā pusē, atrodas Beļģijas pilsētiņa Francijas bagātniekiem, uz kurieni jaunos, plašos īpašumos viņi bēg no augstiem nodokļiem un kuru slavenu ir padarījis Žerārs Depardjē.
Pēc tās pašas likteņa ironijas, 20.gadsimta sākumā Rubē bija plaukstošs rūpniecības centrs. Šeit ir dzimuši par tādi bagātnieki kā greznuma magnāts Bernārs Arno, (zīmoli "Lois Vuitton" un "Moët Hennessy"). Tomēr šodien bezdarbs šeit vairāk nekā divas reizes pārsniedz vidējo līmeni Francijā, bet ienākumu līmenis - gluži pretēji, ir divas reizes mazāks. Trīs ceturtdaļas Rubē teritorijas ir atzītas par "sensitīvu pilsētas zonu". No tekstila mekas Rubē pārvērtās par Francijas islāma meku. No iedzīvotājiem 20% šeit ir musulmaņi, trīsreiz vairāk nekā vidēji Francijā. Puse ģimeņu dzīvo zem nabadzības robežas.
Nemmuša tēvs, sīka veikala īpašnieks, dēlu nekad nav atzinis. Mātes vārdu radinieki vispār neizrunā - viņa tika uzskatīta par "bāra sievieti". Runā, ka tādu meiteņu 80.gadu imigrantu vidē bija daudz - viņas bija jaunas, mēģināja kļūt neatkarīgas no savām konservatīvajām ģimenēm, meklēja un bieži neatrada vietu dzīvē. Vai arī atrada - bēdīgi slavenajā bārā.
No mazām dienām Nemmušs dzīvoja audžuģimenē, kopā ar pieciem citiem bērniem. Tikai pusaudža vecumā pārcēlās pie savas vecmāmiņas. 19 gadu vecumā pirmo reizi nonāca cietumā par kautiņu, pēc atkal - par braukšanu bez tiesībām, pēc tam vēlreiz - par vardarbību. Bet tad vairākas reizes viena gada laikā - jau par zādzībām un aplaupīšanām. Kopumā pavadīja aiz restēm piecus gadus.
Nemmušu izlaida no cietuma 2013.gada decembrī. Trīs nedēļas vēlāk viņš devās "džihāda tūrē" uz Sīriju.
Taču par radikālu islāmistu viņš kļuva agrāk - tuvojoties ieslodzījuma termiņa beigām. Uz ekstrēmisma ceļa cietumā uzveda "vecākie biedri", tāpat kā daudzus citus, kas šodien karo par "Islāma valsti". Apsargi stāstīja, ka pēc tam, kad Mohammeds Mera 2012.gadā sarīkoja apšaudi ebreju skolā Tulūzā, Nemmušs pieprasīja, lai viņam kamerā būtu televizors, - sekoja notikumiem un visādi sajūsminājās par slepkavas "drosmi". Tiek uzskatīts, ka tieši tolaik redzētais viņu vēlāk iedvesmoja veikt uzbrukumu Briselē.
Nemmuša ģimene, tāpat kā daudziem Francijas musulmaņiem, ir cēlusies no Alžīrijas. Taču viņi nav nav arābi, bet berberi, turklāt - harki. Alžīrijas neatkarības kara laikā harki karoja franču pusē, pret Nacionālās atbrīvošanās fronti.
Pēc kara Francija ne pārāk silti pateicās saviem bijušajiem sabiedrotajiem: tiem, kurus nepameta Alžīrijā, kur ar viņiem nežēlīgi izrēķinājās līdzpilsoņi, jo uzskatīja par nodevējiem, ievietoja internēto nometnēs. Tur viņi palika līdz 70.gadu beigām bez tiesībām iegūt Francijas iedzīvotāju vai pilsoņu oficiālu statusu. Kad harki beidzot tika izlaisti no nometnēm, viņiem nebija kur atgriezties. Viņi klusi un pazemoti iekļāvās Francijas musulmaņu kopienā. 2012.gadā viņu pēcteču skaits bija 800 tūkstoši cilvēku.
Tajā pašā gadā prezidents Sarkozī atzina "vēsturisko atbildību" par to, ka Francija kara beigās nav parūpējusies par harki veterāniem, bet 25.septembris tika pasludināts par Harki Nacionālās atzīšanas dienu. Taču pat šodien Nemmuša radinieki kaunas runāt, ka pieder šim mazākumam.
Lūk, tāds postkoloniāls stāsts. Viens no daudzajiem, ar kuriem šodien manipulē "Islāma valsts" ideologi, kuri piedāvā cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ tā arī nav pieņēmuši Brīvības, Vienlīdzības un Brālības principus, meklēt vietu uz zemes vardarbības, nežēlības un terora valstībā.
Mums teica, ka Latviju neapdraud kaujinieki no bijušajām kolonijām: Kurzemes hercogs Jēkabs, paldies Dievam, savus koloniālos izmēģinājumus Gambijā un Tobago beidza diezgan agri. Taču šodien notiekošais neattiecas uz kādām atsevišķām valstīm. Un arī ne tikai uz musulmaņiem un ne uz ebrejiem, ne uz frančiem, latviešiem, ukraiņiem vai krieviem. Tas attiecas uz mums visiem, "brīvajiem vienlīdzīgajiem brāļiem". Un uz to, ka mums visiem ir tiesības staigāt pa civilizētu pilsētu ielām, nebaidoties, ka kādā skaistā dienā jebkuru no mums nošaus kāds tips, kurš būs atgriezies no "džihāda tūres".
