Vispār, kad bērns atnāk mājās no Svētā Antonija svētdienas skolas, dziedot "Brīnišķā žēlastība" angļu valodā ar vieglu īru akcentu, vairs jau nav jābrīnās. Vai, kad dienu iepriekš sēdi divas stundas no vietas eglītes pasākumā parastā skolā, kur tīrā latviešu valodā, lai arī ar to pašu vieglo īru akcentu, simtiem bērnu dzied "Ak, eglīte". Pie sirreālisma arī ar laiku pierod.
Tagad paskaidrošu, no kurienes latviešu bērniem Briselē rodas tieši īru akcents.
Tēti un mammas no Latvijas ierodas Eiropas galvaspilsētā strādāt. Kamēr vecāki strādā Eiropas struktūrās, bērni iet mācīties uz skolu.
Uz vietējo beļģu - ar franču vai flāmu mācību valodu - ļoti reti. Parasti - uz Eiropas skolu.
Pirmais "Schola Europea" projekts tika izstrādāts vēl 1953.gadā Luksemburgā pēc Eiropas Ogļu un tērauda savienības ierēdņu-vecāku iniciatīvas. Dalībvalstis eksperimentēja ar mācību programmas standartizāciju, iecēla skolotājus, sūtīja inspektorus, sertificēja eksāmenus, maksāja naudu. Sākotnējā eksperimenta sekmes mudināja jau Eiropas Ekonomisko kopienu un "Euratom" lobēt par tā turpināšanu.
Šodien, pēc 60 gadiem, pastāv 14 Eiropas skolas. Trīs Vācijā, pāris - Luksemburgā, Spānijā, Itālijā un pat viena Apvienotajā Karalistē. Briselē tādas ir četras. Tajā, kurā iet latviešu bērni, kopējais eiropiešu skaits strauji aug un drīz sasniegs 3,5 tūkstošus.
Atšķirībā no, teiksim, lietuviešu bērniem, kuri iet turpat un jau no paša sākuma lielā skaitā, Latvijas bērniem līdz šim nebija savas "plūsmas". Zviedriem bija, holandiešiem bija. Spāņiem arī bija. Latvijas bērnu skaits desmit gados, kas pagājuši kopš mūsu valsts iestāšanās ES, nebija pietiekami liels, lai veidotu atsevišķas klases. Tāpēc vēl līdz šim laikam Latvijas bērni kopā ar igauņu bērniem, kuru arī bija maz, gāja vienās klasēs ar angļiem un īriem, kur galvenā mācību valoda ir angļu.
Tādēļ arī radies vieglais īru akcents - jau otrais mana bērna klases audzinātājs ir misters Makgrā no Smaragda salas. Gatavojoties Ziemassvētkiem, viņš kopā ar bērniem mācās himnas par eglīti Īrijas gēlu valodā.
Tomēr arī Latvijas bērniem, neskatoties uz viņu mazo skaitu, tika dota iespēja "apgūt izglītību kopā ar citiem, no bērnības nebažījoties par nesaskaņām un aizspriedumiem, iepazīstot visu, kas ir labs dažādās kultūrās (..), kamēr viņi kļūst pieauguši un saprot, ka viņi visi ir saistīti" (citāts - no Eiropas Skolas programmatiskā paziņojuma). Tostarp - kvalitatīvi apgūt (dzimto) latviešu valodu vienu stundu katru dienu un oficiāli to dēvēt par savu pirmo valodu.
Par šādas apgūšanas grūtībām apstākļos, kad tiek eiropeizēta standarta programma, kas tiek mācīta Latvijas skolā, es ilgi nespriedīšu. Šeit gan bērnus obligāti pirmajā klasē sūta no sešu gadu vecuma, gan arī prasa no viņiem kā no lielajiem, un viss pārējais visapkārt, izņemot vēlas vakariņas ģimenes lokā, nenotiek latviešu valodā. Taču tās ir reālistiskas nianses.
Mēs taču runājam par paradoksālo, vai ne?
Pirms gada vai pusotra starp Briseles Otrās Eiropas skolas audzēkņu vecākiem sākās diskusija. Elektroniskajā pastā tika aktīvi apspriestas perspektīvas, ka beidzot varētu izveidot savu, latviešu, plūsmu jaunākajās klasēs.
Paredzot Latvijas bērnu skaita palielināšanos - vai nu saistībā ar gaidāmo prezidentūru ES Padomē vai arī, ņemot vērā demogrāfiskās situācijas uzlabošanos komfortablajos Eiropas apstākļos - skolas vadība paziņoja, ka ir gatava pāriet uz mācībām tikai latviešu valodā tiem, kam tā ir dzimtā.
Diskusija turpinājās ilgi.
Izrādījās, ka no 61 bērna, kas tobrīd mācījās pirmajās piecās klasēs, vecākiem tikai deviņu bērni tēti un mammas atbalstīja ideju par latviešu plūsmas izveidi. 43 Latvijas bēru vecāki bija pret. Septiņu bērnu vecāki nedeva konkrētu atbildi, bet vēl divu bērnu vecāki neatbildēja vispār.
Pirmajā brīdī šķita, ka galvenais klupšanas akmens ir tas, ka pastāv divas Latvijas bērnu grupas, kuras atšķiras, vienkāršoti sakot, pēc principa "tie, kas atgriezīsies" un "tie, kas neatgriezīsies". Pirmie ir tie, kuru vecāki ieradušies Beļģijā pa diplomātisko, NATO vai kādu citu nepastāvīgu līniju, un kuri pēc trim, četriem vai pieciem gadiem atgriezīsies Latvijā, lai mācības turpinātu tur. Otrie - tie, kuru ģimenes strādā ES institūcijās, un tas parasti ir uz ilgu laiku, ja ne pavisam (vai vismaz, kamēr jaunā paaudze būs beigusi Eiropas skolu).
Taču pakāpeniski noskaidrojās, ka patiesībā nekādas ūdensšķirtnes starp Latvijas pārstāvjiem Briselē nemaz nav. Latviešu plūsmas izveidei un pārejai uz to angļu klasēs vienādi pretojās abas vecāku grupas.
Vieni tāda iemesla dēļ, ka bērni turpinās mācības vidusskolā turpat Beļģijā, un viņiem ir nepieciešamas labas valodu prasmes, citi - tāpēc, ka pēc pāris gadiem atgriezīsies Latvijā, tāpēc viņiem ir svarīgi izmantot iespēju, lai mācītu bērniem svešvalodas labā līmenī. Visnotaļ loģiski, bet paradoksāli.
Tomēr plūsma būs. Tā pagājušajā nedēļā nolēma Eiropas skolu vadība kopā ar Latvijas Izglītības ministriju. Taču - citā skolā ar jauniem bērniem. Pašreizējos atstās turpinat mācīties ar angļu un īru akcentu. Taču visus laiku pa laikam aizvedīs uz Magrita muzeju, uz Eiropas stundu.
