Pagāja gadi, par AB dambja apbūvi vairs sen nerunā. Ja nemaldos, hidroinženiertehniskie darbi dambja nostiprināšanai, kas bija aprēķināti ļoti dārgi, bija galvenais iemesls, kāpēc tik dārgu projektu mūsu Latvijas Kultūras ministrija vai Rīgas Dome pacelt nevarēja. Līdz ar to ir tapusi tikai LNB, kas nu jau arī ir pamatīgi iedzīvojusies. Cilvēkiem tā patīk, ir gana atvērta ar dažādām kultūras aktivitātēm un arī riteņbraucējus aicinoša.
Vēl
gada beigās pie LNB tika uzstādīti 20 jauni velostendi, kas nozīmē – ar esošajiem jau ir par maz ,un acīmredzot ir bijusi nepieciešamība pēc papildu drošām velonovietnēm, kuras tagad novietotas tieši zem videokamerām. Tātad LNB darbinieki ir sapratuši, ka kultūras iestāžu apmeklētājs varētu būt arī riteņbraucējs, un tam pielāgo arī savu infrastruktūru.
To diemžēl nevar teikt par Rīgas pilsētu. Būsim reāli – tik fundamentālas būves celtniecība nav bijis par iemeslu Rīgas Domes (RD) Satiksmes departamentam pārskatīt satiksmes organizāciju uz Akmens tilta un to maksimāli pielāgot gājējiem un riteņbraucējiem. Velojoslām tur vietas ir atliku likām, kas gan prasītu arī Strēlnieku laukuma pārdizainēšanu, bet turpinājumā piedāvāju iespēju iepazīties ar realitāti.
Sāksim ar krustojumu
pie Dzelzceļa muzeja – tajā zaļā gaisma gājējiem un riteņbraucējiem ir vien 10% no autosatiksmei paredzētā laika.
Ja nepaspēj, gaidi faktiski divus pilnus ciklus, lai varētu tikt uz LNB. Jāatgādina, ka šis ir arī ceļš ar kājām un divriteni no Āgenskalna un tālākām Pārdaugavas apkaimēm uz centru. Tātad realitātē – pēdējā vieta no satiksmes dalībnieku prioritātes.
Braucam tālāk uz centru – ietve ved cauri sabiedriskā transporta pieturai un pēcāk atduras pret tilta uzbrauktuvi, kuru pēc Ceļu satiksmes noteikumiem (CSN) ne gājēji, ne riteņbraucēji šķērsot nedrīkst, bet tiek laipni piedāvāts izmantot tuneli, kurš sasniedzams pa trepēm lejā un otrā pusē atkal augšā. Kurš no Rīgas iedzīvotājiem to tiešām reāli izmanto? Realitātē – visi šķērso brauktuvi un turpina ceļu pa ietvi uz centru, kur Vecpilsētas pusē visa plūsma atduras kārtējā tunelī pa trepēm lejā un atkal augšā.
Otrs variants, kā sasniegt centru ar riteni no LNB, ir braukt pa brauktuvi, bet, pēc pagājušā gada jaunajiem CSN, braucot pāri Akmens tiltam pa brauktuvi, riteņbraucēji ir nostādīti mūžīgā apļa minēja lomā, jo pēc CSN riteņbraucēji šajā vietā nedrīkst pārkārtoties pa kreisi uz papildjoslu, lai varētu sasniegt Vecrīgu līdzīgi kā to dara autovadītāji vai motobraucēji. Tātad,
vienīgais legālais veids ir šķērsot divus tuneļus vai, protams, doties ar līkumu uz ielas otru pusi un mīties cauri sabiedriskā transporta pieturai, pa ietvi, pretī plūsmai, riskējot ar kādu saskrieties atkal kārtējā tunelī zem Akmens tilla nobrauktuves AB dambja pusē.
Tad tikai atliek nomīt nesen izveidotās rampas pilnu apli pret kalnu un turpināt tēlot gājēju uz divriteņa pa ietvi. Vismaz šajā gadījumā Vecrīgas pusē jums ir piedāvāta neregulējama ietve, kas nozīmē – gājēji un riteņbraucēji šeit drīkst doties pāri visu laiku un autovadītājiem ir tie jāpalaiž. Tāda ikdienišķa dzīves ainiņa tiem, kas uzskata, ka Rīgā velobraucējiem jau sen viss ir par daudz un pat pārāk labi.
Kā saldais ēdiens visiem riteņbraucējiem ir "ķieģelis" pie Okupācijas muzeja iebraukšanai Vecrīgā. Šeit jums ir jānokāpj, divi metri jāpastumjas un drīkstiet atkal turpināt braukšanu.
Nez kā RD darbinieki no rītiem tiek uz darbu?
Skatieties video – tur ir atrisinājums!