Sniegs ir nokusis, zeme ir sausa un nelielie mīnusi absolūti nav traucēklis, lai baudītu riteņbraukšanas burvību, kuras priekšrocības attiecībā pret nīkšanu sastrēgumos privātajā autotransportā vai baciļiem pilnajā sabiedriskajā transportā neuzskaitīšu. Tomēr šis apstāklis vēl joprojām vairumam politiķu un “parasto iedzīvotāju” liek runāt par kaut kādu mistisko “velosezonu”, kura drīz atsākšoties un tad atkal autobraucējiem būšot īpaši jāuzmanās.
Muļķības – kritiskā ziemas riteņbraucēju masa jau sen Latvijā ir sasniegta, un ar tiem nerēķināties vairs nevar.
Aizmirstiet par tādu “velosezonu” un labāk ātrāk domājiet, kā savest kārtībā savu riteni, lai varētu pievienoties aizvien kuplākajam riteņbraucēju pulkam.
Pirmā iespēja, kur izbaudīt kolektīvo riteņbraukšanas prieku, ir katru piektdienu notiekošajā "Night Ride Riga". Tā ir nevainīga pavizināšanās par naksnīgajām Rīgas un Pierīgas ielām, kura ļauj lieliski sajust bezizmešu transporta lielo spēku. Katru piektdienu, bez izņēmumiem arī ziemā, aktīvi riteņbraucēji pulcējas pie Brīvības pieminekļa un dodas nesteidzīgā piedzīvojumu braucienā, aizvien labāk iepazīstot savu pilsētu.
Kustībai Latvijā ir jau tieši pieci gadi, un arī šo rindu autoram ir bijusi tā iespēja piedalīties dažos no šiem izbraucieniem. Publika šajos izbraucienos ir visdažādākā ar uzsvaru uz jauniešiem, un mani personīgi tiešām pārsteidz šīs riteņbraucēju masas civilizētība, pašorganizētība un pašaudzināšana. Pilnīgi noteikti ikviens, kas šeit piedalās, vēlāk kļūst par labāku ikdienas riteņbraucēju, jo savu riteni ir aprīkojis ar atstarojošiem elementiem un lampām.
Ziemas laikā liela daļa no braucējiem ir pilsētas rūdītākie pedāļu minēji – velokurjeri, bet, iestājoties siltākam laikam, dalībnieku skaits ļoti strauji pieaug, un tad jau tā kļūst par brīnišķīgu nakts ballīti uz divriteņiem.
Tomēr vissenākais un izskatās, visnepieciešamākais no visiem riteņbraucēju pasākumiem ir ilglaicīgākais miermīlīgais riteņbraucēju protesta pasākums – 1. maija kritiskā masa. Tā jau izsenis sākas pie Dailes teātra plkst. 13.00, un ir pilnīgi skaidrs, ka šis gads nebūs izņēmums. Ja neskaita iepriekšējo gadu, kur zināmā politiskā uzstādījuma dēļ šis pasākums atkal tika diskreditēts un presē pataisīts par anarhistu un huligānu pasākumu, bet policijas pārstāvji, visticamāk, pilsētas galvas uzdevumā bija rupja un neiecietīga, tad iepriekšējos gados gan dalībnieki, gan Ceļu policijas pārstāvji spēja līdzdarboties un padarīt šo kritiskās masas braucienu iespējami nesāpīgu jau tā pustukšās pilsētas ikdienā.
Domāju, ka šādam pasākumam nebūtu jēgas, ja mūsu galvaspilsētas saimnieki būtu ieklausījušies jau daudzgadīgos rīdzinieku pieprasījumos pēc drošas veloinfrastruktūras, kas primāri ir nepieciešama bērniem, māmiņām un senioriem.
Tomēr izskatās, ka kādam ir izdevīgāk visas šīs grupas piebarot ar dažādām atlaidēm un iesēdināt sabiedriskajā transportā, kas ilgtermiņā nerisina nekādas pilsētas samilzušās satiksmes problēmas, bet prātam neaptveramas summas (vairāk nekā 12% no visiem pilsētas budžeta līdzekļiem) nonāk faktiski nerentablajā “Rīgas satiksmē”. Realitāte tomēr liecina, ka kritiskā masa ir sasniegta un liela daļa Rīgas iedzīvotāji, īpaši jau jaunākā paaudze, vēlas dzīvot modernā un uz ilgtspēju vērstā pilsētā, un divriteņu satiksmes veicināšana ir ļoti būtisks instruments tā sasniegšanai. Tāpēc – visi uz riteņiem!
