Daiga Mazvērsīte: Vai gribat dzirdēt Lediņu?

Kā zināms, tad Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) šo gadu ir pasludinājis par multimediju mākslinieka Hardija Lediņa gadu, to atzīmējot ar virkni pasākumu. To vidū ir diskotēkas, lektoriji, koncerti, „sarunu darbnīcas” un citi tikpat žanriski izplūduši sarīkojumi, cik nedefinējama bija to „vaininieka”, šī gada jubilāra Hardija Lediņa daiļrade.

Skaidrs, ka tieši mākslinieka priekšlaicīgā aiziešana mūžībā 2004. gadā atbrīvoja viņa talanta pielūdzēju fantāzijas slūžas, jo Hardija dzīves laikā reti kuram atradās brīvs brīdis viņa uzklausīšanai vai lieks lats kafijas tases un cigarešu paciņas izmaksāšanai. Vai tiešām tikai nāve spēj ikonizēt tik neparastu radošu personību, kāds bija Hardijs Lediņš, kuram šī gada 8. jūnijā paliktu tikai 60?

Kaut gan ir daudz tādu cilvēku, kuri tagad sevi sauc par Lediņa daiļrades pazinējiem un speciālistiem, šķiet, te situācija ir līdzīga kā ar Ļeņinu un „baļķa nesējiem”. Tik daudzi zina un vērtē, spriež un atsaucas, un patiesībā šī arī ir tēma, par kuru varētu rakstīt kursa darbus un disertācijas. Jo pastāv viedoklis, ka Lediņa un viņa radītās „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” (NSRD) darbība atstājusi būtisku iespaidu uz visas Austrumeiropas elektroniskās mūzikas attīstību. Katrā ziņā Rīga 80. gados bija būtisks elektroniskās mūzikas centrs, un Hardijs bija viens no pirmajiem Latvijā, kurš savā īpašumā ieguva datoru, ar kuru bija iespējams radīt skaņdarbus.

Latvijas Radio fonotēkā Lediņa un NSRD mūzikas ierakstu klāsts ir samērā plašs. Daļu no tiem savulaik vēl DAT kasetēs aizņēmos no paša Lediņa, lai iekopētu diskos un padarītu pieejamus kolēģiem. Cik no tā šais gados skanējis, tas gan ir sāpīgs jautājums…

Arī es izvairījos no īpaša piemiņas raidījuma veidošanas, vienlaikus apzinoties, ka Hardija daiļrade to būtu pelnījusi. Varbūt kādreiz… Tomēr – nezin vai klausītāji mani saprastu, ja dienas vidū no radioaparāta sāktu plūst dīvainas un aptuvenas skaņas. Turklāt 80. gadu vidus mājas apstākļos radītie magnētiskie ieraksti nevar lepoties ar spožu kvalitāti.

Attaisnojums manām bažām ir fakts, ka plašai auditorijai Lediņa komandas radītā mūzika tikpat kā nav pazīstama, ja nu vienīgi „Dzelteno pastnieku” interpretācijā. Kaut gan ar lielu entuziasmu Hardijs 1989. gadā „Mikrofona” dziesmu aptaujai pieteica NSRD kopā ar Ievu Akurateri radīto dziesmu „Tango”, tā, saprotams, lielu ievērību neguva, kaut dziesmas videoklips bija avangardisks un lielisks.

Cildināts ir konceptuālais albums „Kuncendorfs un Osendovskis”, taču tā mūzika noteikti klausāma ar komentāriem un prasa zināmu uztveres sagatavotību un filozofisku attieksmi pret dzīvi. Man personiski ar šā brīža skatu šķiet, ka viss, ko Lediņš paveica mūzikā, bija kā zināma rotaļāšanās ar skaņām, tehnoloģiskajām iespējām un līdzcilvēku esību. Hardijam patika savos projektos uzaicināt šķietami neiederīgus mūziķus, kuri sausi elektroniskajiem skaņu veidojumiem piešķīra dzīvīgumu un neatkārtojamību.

Ne tikai Ieva Akuratere, arī Maija Lūsēna pakļāvās Lediņa šarmam, un Hardija rīkotās kopīgās muzicēšanas sesijas bija kas līdzīgs meditācijai vai citai garīgai labsajūtai. Viņa uzaicinājums toreizējo mūziķu aprindās bija uzskatāms par komplimentu, un, par laimi, arī es pie tāda esmu tikusi ne vienreiz vien.

Šo Lediņa „sesiju” meditatīvo un rituālo „aptuveno” noskaņu apbrīnojami precīzi iemiesojis Sigvarda Kļavas un radio kora pirmoreiz pirms diviem gadiem Cēsu mākslas festivālā izskanējušais projekts „Džons Keidžs un Hardijs Lediņš”. Tas sajūsmināja klausītājus šī gada janvārī Londonā, 18. jūnijā tas atkal skanēs Latvijā, šoreiz Rīgas festivāla ietvaros koncertzālē „Rīga”, suminot Lediņu viņa 60. jubilejas reizē. Un vēl tikai līdz 18. jūnijam LLMC Ofisa galerijā skatāma izstāde „Eju es uz Bolderāju” - 17. jūnijā plkst. 18.30 tur neformālā gaisotnē varēs noskatīties Lediņa, NSRD un domubiedru leģendāro Bolderājas gājiena oriģinālo video materiālu triju stundu garumā.

Lediņa darbības lauks bija apbrīnojami plašs. No kora dziedātāja skolas laikos viņš attīstījās par dziesmu autoru un interpretu, savu laikabiedru iedvesmotāju kopīgam radīšanas procesam. Ja rokenrols tiek uzskatīts par kolektīvu mākslu, tad Lediņa izauklētā kopiena NSRD bija kas līdzīgs radošuma inkubatoram, kas ļāva augļus nesošas stīgas sevī atrast teju ikvienam, kam bija laime nonākt Lediņa uzmanības lokā. Ar savu rāmo izturēšanos un pašpārliecināto mieru jebkurā negaidītā situācijā Lediņš kā magnēts piesaistīja dažādu nozaru inteliģentus – no arhitektiem līdz dīdžejiem, no gleznotājiem līdz filozofiem un dzejniekiem. Šķiet, robežu viņa mākslinieka iedabas izpausmēm nebija – tā varēja būt skaņu pasaule vai vārda māksla, pilsētvide vai kaut paša pagalms – Hardijs visu darīja neatkārtojami.

Zvans pie durvīm! Aiz tām stāv Hardijs ar suni pavadā un sarkanvīna pudeli tīkliņā un saka – „Ejam pastaigāties!” Pie dzelzceļa stigas viņš no tarbas izvelk divas kristāla glāzes, jo vīnu jau nevar dzert bez elegances. Kaut vai priežu čiekuri tukšā dūšā – Lediņa skatienam un runai piemita hipnotisks magnētisms, kas valdzināja sievietes.

Turklāt viņš bija apburošs izklaidētājs: atceros lielisku vizināšanos pa Austrumberlīni ar Hardija brālēnu taksista lomā un rotaļāšanos ar skaņuplašu automātu viesnīcā. Arī negaidītu ledusaukstu šampanieti deviņos no rīta Rietumberlīnes parkā uz soliņa kopīgā braucienā uz „indie” mūzikas gadatirgu. Jā, spilgts rokraksts jūtams visā Hardija Lediņa veikumā un drosmīgajās idejās, vienlaikus viņš bija ļoti jūtīgs, dvēselē trausls cilvēks, kurš nebija spējīgs iekļauties mākslas un mūzikas industrijā, palikdams oriģināls sava ceļa gājējs it visā.

Ar paša Hardija un par viņu rakstītā uzskaitījumu var iepazīties šeit.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti