Daiga Mazvērsīte: «Uzvelc to visu labāko, un atturīgi iesmaržo»*

Sen aiz kalniem tie laiki, kad Edīte Piafa varēja savos koncertos uzstāties nonēsātā, melnā svīterī, vienalga - publika viņai uzgavilēja. Baidos, ka šodien pat visslavenākā mākslinieka panākumus lielā mērā nosaka viņa ārējais izskats, pirmkārt jau skatuves tērpi.

Atceros, savulaik pēc Madaras Celmas uznāciena Latvijas Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālajā atlasē 2003.gadā es biju palikusi vai bez elpas no dziedātājas ekspresīvā snieguma, kamēr interneta komentētāji lielāku uzmanību veltīja viņas ādas svārku piegriezumam.

Šī tendence raksturīga atsauksmēm pēc ikviena lielāka muzikālā pasākuma. Izrādās, priekšnesums un dramaturģija tik ļoti neķeras pie sirds kā izskats, par ko žēlojās arī Latvijas šlāgeraptaujas fināla komentētāji. Arī pavisam nesen kādās viesībās ievērojama modes māksliniece veltīja man veselu pusstundu, iztirzājot, cik neveiksmīgi bijuši saģērbti dziedātāji Latvijas Radio 2 jubilejas koncertā.

Protams, no vienas puses, dīvaini, ka tērps varētu būt svarīgāks par muzikālo skaņdarbu. No otras - tagadējā haotiski sinkrētiskajā pasaules uztverē ikvienai detaļai ir nozīme, un priekšnesuma vēstījumu  var neatgriezeniski sabojāt ar apģērba kļūdām. Taču nebūt nav tā, ka 21.gadsimtā absolūti nepieciešams modes speciālista un stilista padoms, ja gribi gūt panākumus popindustrijā. Piemērs ir mūsu šlāgermūziķi, kuri bez bēdu koncertos uzstājas džinsos un pavalkātos rūtainos kreklos, un savu kovbojcepuri, kas zina, varbūt pat baznīcā nenoņem. Citam māksliniekam gan ikdienišķā cepure maskē galvasvidū veidojošos plikumu, vienlaikus kļūstot par stila zīmi.

Tomēr - ja domājam par mūziķiem, lielākoties tomēr sasaistām viņus arī ar konkrētu ģērbšanās manieri. Novērojumi liecina, ka tas lielākoties atkarīgs ne tikai no dziedoņa miesasbūves un vecuma, bet arī priekšnesuma stila. Nevaru iedomāties Viktoru Lapčenoku tērptu kā hipsteri vai Margaritu Vilcāni bez garās vakarkleitas. Tikmēr Olga Rajecka vienīgā, šķiet, varētu uzvilkt itin visu iespējamo.

Taču tērpu nest vajag prast, citādi ir iespēja "uzrauties" uz tamlīdzīgiem aizrādījumiem, kādus atļāvās vokālais pedagogs Edgars Kramiņš dziedātājai Antrai Stafeckai par viņas izraudzīto zelta tērpu "Muzikālās bankas" apbalvošanas ceremonijā.

Par lielisku iedvesmas avotu ne tikai skatuves māksliniekiem un viņu padomdevējiem noteikti varētu kļūt Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāmā modes vēsturnieka Aleksandra Vasiļjeva kolekcijas skaistāko vakartērpu izstāde "Ielūgums uz gadsimta balli. 1915-2015". Autors to nosauca par alternatīvu vēstures grāmatu, kurā apkopotas 87 vakarkleitas un septiņi vīriešu tērpi, kā arī 720 aksesuāri, atspoguļojot cilvēku pašsaprotamo vēlmi par spīti kariem, badam, šausmām un sāpēm baudīt dzīvi! Šajā īpaši Latvijas publikai radītajā kolekcijā var izsekot, kā simtgadē mainījies papēžu augstums, fasoni, rotājumi. Kā pagājušā gadsimta sākumā dominējošo melno krāsu pakāpeniski aizstājuši arvien raibāki dizaineru izgudrojumi. Galu galā, balle - tā ir daudzu ļaužu sapņu virsotne, gājiens pa sarkano paklāju visskaistākajā tērpā un fotogrāfu ielenkumā. Daļa pop un rokmūziķu šo sapni ir centušies pārvērst par savu ikdienu, taču lielais vairums ir laupījuši iespēju mums iztēloties skatuves māksliniekus kā pusdievus, kuriem ļauts tas, kas nav iespējams parastam mirstīgajam. Vasiļjeva izstāde šo mītu atjauno - katrs tērps ir īsts mākslas darbs, īsts Pelnrušķītes sapnis, etalons, kam gribētos līdzināties vismaz vienreiz mūžā, un, iespējams, ne jau kāzu dienā, kad pieņemts tērpties baltā.

Un, kā jau šajā multimediāli sinkrētiskajā laikā pieņemts, izstādes eksponātu žilbinošo daili papildina saistoši foto un videomateriāli. Kamēr citi kavējās pie, piemēram, aktrises Natālijas Gundarevas un prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas balles kleitām, es jutos savaldzināta pie ekrāna, uz kura zibēja ainas no 20.gadsimta 80.gadu sākuma diskotēkas toreizējā Politehniskā institūta zālē. Magnetafona lentes mainīja dīdžeji, spēlēja grupa "Inversija", dejoja studenti - ļoti līdzīgi savā ģērbšanās un frizūru stilā, "štancēti" kā jau padomju fabrikā, bet uz parketa izlocīdamies gan disko kustībās, gan tradicionālā valša tūrēs.

Arī šo izstādi, tāpat kā koncertu un varbūt jebkuru parādību, var baudīt dažādos līmeņos - vieniem tā būs izšuvumu un audumu izpēte, citiem - nostaļģija pēc pagātnes diženuma, vēl kādam - cilvēku kaislību un vājību almanahs. Jo vienmēr sievietes gribēs posties un rotāties, lai patiktu sev un vīriešiem, un arī vīrieši centīsies patikt sievietēm. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Un noteikti - arī uz skatuves!

*Rindas no grupas "Jauns mēness" dziesmas "Uz mājām"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti