Daiga Mazvērsīte: Tīra dvēseles istabiņa

"Acis pelnu pilnas jums, Maestro, jums," reiz dziedāja Margarita Vilcāne, atstājot neatbildētu jautājumu, kas īsti ir šie pelni? Ja pelnus interpretē kā degšanas procesa pārpalikumu, tad, likumsakarīgi, šo jēdzienu itin droši var attiecināt uz radīšanas aktu, kura rezultātā autors dedzina pats sevi. Un radītajai liesmai pienāktos sasildīt apkārtējos - klausītājus, lasītājus, skatītājus. Aizrautīgā radītprieka iekvēlinātos un no pašradītās versmes bojāgājušos varam atrast pasaules un Latvijas mākslas laukā - pirmais, kas iešaujas prātā, ir mūziķis, dziedātājs Mārtiņš Freimanis, kam ne prātā nenāca lāpīt savu sagrauto veselību, jo par visu svarīgāka bija šī iekšējās degšanas radītā katarse.

Pelnu jēdzienu režisors Dāvis Sīmanis licis sava pirmā pilnmetrāžas aktierkino darba nosaukumā, ar to raksturojot Latvijas sanatoriju, kurā ārstējas garā slimie Pirmā pasaules kara laikā. Skaidrs, ka šeit domāti kara liesmu atstātie pelni, kas nosēžas ne tikai uz apģērba, zemes, bet iespiežas arī cilvēku apziņā, to piekvēpinot, piedūmojot, padarot neskaidru.

Vismaz šādas sajūtas pārņem, vērojot melni balto jeb bezkrāsaino ainu virkni bez izvērstas dramatiskās darbības, bez intriģējošiem dialogiem, kura vairāk tverama ir acīm, nevis sajūtām. Sižetiski filma "Pelnu sanatorija" izdevusies tāla jebkādam dedzīgam, cilvēciskam pārdzīvojumam, liesmošanai un degšanai. Šķiet, ieceres naratīvs jau pausts filmas reklāmas rullītī.

Līdzīgi spilgtai tēmai mūzikā, kam seko izstrādājums, variācijas, bet neviena no tām nav pārāka par ekspozīciju - pirmo skanējuma reizi, vien pagarina skaņdarba ilgumu. Un talantīgo aktieru atveidotie varoņi ir kā bildes pie šīs pussagrautās, Dieva pamestās ēkas sienām. Viņi nevis dzīvo, bet ir, ne pēc kā netiecoties, neilgojoties, nerunājot par to, kā dzīvos pēc kara, it kā tam nekad nebūtu paredzamas beigas. Nu, neticu, ka šai trako mājas kalponei, ko atveido lieliskā jaunā aktrise Agnese Cīrule, negribas apķerties tik simpātiskajam vācu dakterim Ulriham ap kaklu un skūpstīt, skūpstīt! Bet viņa tā vietā apātiski šķērē atrastā puikas matu šķipsnas, it kā karš un nomācošais darbs jauno sievieti būtu padarījis par zombiju. Tikpat necilvēciskas, pelēkas būtnes ir pārējie sanatorijas darbinieki, kļūstot par savu pacientu atspoguļojumiem, rezultātā finālu uztveram nevis kā traģēdiju, bet kā atvieglojumu. Viss beidzot būs tīrs un pelni izmēzti no telpas, kurā beidzot varbūt ieskanēsies smiekli, gaviles, kur degs sirdis, liesmos dzīves. Ja par to jāsamaksā ar dzīvībām, kāpēc gan nē? Nebūtu jau pirmā reize…

Par pirmajām reizēm runājot. Luga "Pilna Māras istabiņa" bija Māras Zālītes pirmais darbs oriģināldramaturģijā, un nu, pēc 35 gadiem, tā atkal atdzīvojusies uz skatuves Jaunajā Rīgas teātrī. Arī šajā izrādē ir salauztas dzīves, zuduši sapņi un upuri. Tiesa, ne no šāviņiem, bet nāve no brāļa naža taču ir vēl baismīgāka, vai ne?

Nebiju to laimīgo vidū, kas redzējuši pirmiestudējumu Jaunatnes teātrī, un tikai tagad varēju izprast pamatojumu tiem cildinājumiem, kādus savulaik Zālīte izpelnījusies ar šo dziļi tautasdziesmās bāzēto lugu. Par spīti manām bažām, tas nav dainu pārfrāzējums rainiskā noskaņā, bet gan latvju tautas dzīvesziņā balstīts mītisks tēlojums par trim tēva dēliem, no kuriem šoreiz visi trīs nebija īsti gudri, bet varbūt gluži otrādi?

Tāpat kā viņu māsa, iegrožojot savu patību paštaisnā zintniecībā, nevis kalpošanā cilvēcei. Gan viņi, gan nākamā paaudze gaužas, ka viņiem pietrūcis mātes mīlestības - Zālītes varoņi šķiet kā nākuši no diennakts bērnudārza, un māte viņu priekšstatos līdzinās mītiskai būtnei. Lugā tādējādi atspoguļojas sievietes-radītājas sarežģītais pienākums atrast līdzsvaru starp mātes misiju un perfektas strādnieces lomu, kas padomju periodā bija jo aktuāli un lielākoties ne jau par labu ģimenei.

Autorei Mārai Zālītei un režisorei Inesei Mičulei jauniestudējums izdevies aizraujoši daudzšķautņains, un, protams, Jaunā Rīgas teātra aktierspēle komentārus neprasa - tā, kā vienmēr, žilbina un sajūsmina. Vairāk par divām stundām aizrit nemanot, un skatītājam acis veras arvien platākas apbrīnā un atklāsmes brīnumos, kas liek domāt un pārdomāt. 

Jā, viena no izrādes "Pilna Māras istabiņa" pamatidejām vēsta, ka ne vienmēr mēs protam saņemtās dāvanas izlietot labākajiem mērķiem, un tas attiecas uz jebkuru radošās inteliģences pārstāvi, kas ķeras pie radīšanas misijas.

Tā kā režisorei ar videoprojekciju (Katrīna Neiburga) un skaņu partitūras (Rihards Zaļupe) palīdzību ir lieliski izdevies paplašināt rakstnieces radītā teksta uztveres mērogus, ļaujot skatītājam pilnu vaļu satura interpretācijai, tad mana galvenā atziņa, ar kuru devos mājup, sasaucās ar savulaik Andreja Tarkovska filmā "Stalkers" dzirdēto. Proti, mēs varam lūgt Visaugstākajam visvisādas iedomātas dāvanas, taču viņš savā redzīgumā vienalga piešķirs mums to, ko esam vēlējušies savā dziļākajā būtībā.

Un tas ir tas pats nenovēršamais karmas likums, ko latvieši pauda īsi: "Ko sēsi, to pļausi!" Viens dabū dāvanu un zaudējumu pilnu dzīvi, kura ir kā "pilna Māras istabiņa sīku, mazu šūpulīšu", bet cits - tik vien kā "pelnu sanatorijas" bezkrāsu eksistenci, bērdams pagātnes pīšļus uz galvas, kad liesma jau sen kā nodzisusi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti