Daiga Mazvērsīte: Rokenrola sudrabs vai aubes zelts?

Melni augstpapēžu ādas puszābaki ar metāla furnitūru – kamera lēni slīd uz augšu, fonā skan rokdziesmas skaņas… Šādi ir pirmie kadri filmā „Roķīgā mamma”  ar „oskaroto” Merilu Strīpu galvenajā lomā. Jau kinolentē "Mamma Mia" aktrise pārsteidza ar lielisku dziedājumu, taču šoreiz viņa gājusi soli tālāk – 66 gadus vecā Strīpa dzied un pat spēlē ģitāru "senioru" ansamblī, kas maizi pelna, spēlējot roka klasiku Losandželosas krodziņa pastāvīgajiem apmeklētājiem. 

Merila Strīpa ir aktrise, kuras izcilais talants komentārus neprasa – viņas personība spēj kļūt par tīru lapu, uz kuras katru reiz no jauna tiek gleznots filmas varones portrets. Protams, ir kustības, mīmika un žesti, kas atkārtojas no lentes uz lenti, un viņas varone Rikija, par spīti darbam lielveikalā pie kases aparāta un dzīvi trūkumā, joprojām ir savai videi neparasti inteliģenta, rupjību izspēlējot kā triku. Uzsvērti roķīgā, pat brutālā āriene ar spilgtu grimu, bizītēm un metāla ķēdēm ap kaklu un rotājumiem ausīs kontrastē ar Strīpas varones naivumu, brīnoties, ka lidmašīnā viņai neļauj ienest dzēriena pudeli un lidostā liek novilkt gredzenus. Rikija dzīvo savā, rokmūzikas pasaulē, kuras dēļ savulaik viņa pametusi ģimeni, kura līdz galam nespēj piedot šādu izvēli.

Noskatoties šo filmu, rodas likumsakarīgas pārdomas – vai sievietei, kas vēlas upurēties uz rokmūzikas altāra, vispār ir kaut mazākā iespēja savienot karjeru mūzikā ar veiksmīgas mātes un sievas misiju?

Droši vien, ka nē, kaut gan pati Strīpa savā aktrises darbā spējusi būt lieliska savu bērnu audzinātāja un mājsaimniece. Taču, pārlapojot rokmūzikas vēsturi, līdzīgus piemērus grūti atrast, sevišķi ja runa ir par triju bērnu mātēm. Un kur nu vēl Latvijā, kur dziedošās meitenes, sākumā skaļi paudušas vēlmi apliecināt savus spēkus mūzikā, lielākoties drīz vien apprecas vai tiek pie bēbja, un tad lielie sapņi pagaist kā nebijuši.

Pēdējos gados jauno sievu un esošo un topošo māšu pulciņam pievienojušās Aija Andrejeva, Jenny May, Ieva Sutugova, Elīna Usova, Marta Ritova. Elīna Fūrmane un Evija Sloka laimi atradušas Amerikā, arī Meldra sameklējusi sev jauku ārzemnieku. Viņām pops un roks nav bijis tik būtisks, lai tā vārdā upurētu personisko laimi, un varbūt tas nemaz nav vajadzīgs? Pieredze rāda, ka laulība vai kaut vai ciešas attiecības sievietei lielākoties kļūst par robežšķirtni, aiz kuras mainās dzīves prioritātes, likumsakarīgi atkāpjoties mazāk svarīgajām interesēm. Un dziedātāja un vokālā pedagoģe Ance Krauze ir spilgts piemērs šim nerakstītajam likumam. Nav gan īsti saprotams, vai sākotnējā mūzikas mīlestība bijusi ilūzija, vai arī to nomācis sievietes-sievas-mātes dabiskais instinkts?

Rezultātā pašlaik koncertu rīkotāji Latvijā plēš matus dziedošo meiteņu trūkuma dēļ.

Jaunās paaudzes mākslinieces negrib sekot filmā „Roķīgā mamma” atainotajam rokmākslinieces liktenim, kas līdzi radošajam piepildījumam nes mūžīgu cīņu ar trūkumu un apkārtējo aizspriedumiem, asaras spilvenā un radinieku nosodījumu. Rikijai gan filmā paveicas, viņa savu sirdsāķīti atrod tikpat aizrautīgas mūziķa, sava grupas biedra Grega personā, kuru atveido rokmūziķis Riks Springfīlds. Taču pie mums par šādiem muzikāliem pāriem rokscēnā nekas nav dzirdēts. Arī Noras Bumbieres un Viktora Lapčenoka mīlas stāstam nebija laimīgu beigu, un ar brīnumainu talantu apveltītā Nora izdega uz mājasmātes altāra, savu vīriešu neatbalstīta un nesaprasta.

Jaunā filma liek aizdomāties arī par mūsu, tas ir – sabiedrības attieksmi pret „citādi domājošajiem”. Kāpēc tik daudz aizspriedumu jāpārvar sievietei, kura uzdrošinās sekot savam aicinājumam muzicēt, reizē izskatīties, uzvesties, dzīvot atšķirīgi no vidusmēra?

Un, ja šādus jautājumus uzdod kinolente, kas tapusi demokrātijas lielvalstī ASV, tad ko lai sakām mēs, kas līdz šim nav tikuši galā ar problēmu, kā izturēties pret tiem, kuriem ir citāda tautība, izskats, ādas krāsa, valsts piederība un kaut vai muzikālā gaume un frizūra? Strīpas varone no sava stila neatsakās pat dēla kāzu dienā, pa virsu gaišzilajai kleitai uzstīvējot melno ādas jaku un dāvanas vietā nodziedot Brjūsa Springstīna dziesmu. Mietpilsoniskajā Latvijā jaunais pāris diez vai būtu sajūsmā par šādu māmiņas dāvanu un diez vai visa zāle mestos aizrautīgā dejā, metot aizspriedumus pie malas. Tā jau tikai filma, jūs teiksiet – bet, uz ielas ieraugot tādu latviešu mēroga Rikiju, pusmūža rokeri pilnā kaujas tērpā, jūs nepaietu soli malā un pēc tam nosodījumā neatskatītos? 

Tiesa, mulsina latviešu tulkotāju izvēle nosaukt filmu par „Roķīgo mammu”, nevis titulā atstāt Rikijas un viņas grupas „The Flash” nosaukumu. Ne jau par mātišķību ir šis stāsts, bet par izvēlēm un attieksmi. Un, galvenais, par rokmūziku, no kuras fantastiskā, jaunīgā spēka tirpas iet pār kauliem kinozālē, kas uz pusotru stundu kļūst par patvērumu rokenrola gara spēka apliecinājumam.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti