Daiga Mazvērsīte: Raiņa stīgas Rīgas Krievu teātrī

Kad „Prāta vētra” Krievijā dzied uz tanku fona, atrodas simtiem komentētāju, kuri grib publiski, kaut anonīmi paust savu nosodījumu. Bet, kad M. Čehova Rīgas Krievu teātris Rīgā iestudē Rainim un Aspazijai veltītu izrādi, vien pāris kritiķu izsakās par šo ievērojamo notikumu mūsu kultūras dzīvē. Tiesa, pirmkārt, ar nelielu iedomības vīpsnu uzsvērtas nepilnības iestudējumā, kura galvenā doma ir mīlestības akūta nepieciešamība mākslas un dzīves norisēs.

Pats galvenais, ka „Mīlas svētība” atšķirībā no izrādes „Raiņa sapņi” neveido iespaidu par Raini kā garīgi nestabilu, šizofrēnisku murgu pārņemtu personāžu, bet gan atspoguļo viņa un Aspazijas silto, cilvēciski sirsnīgo, romantisko, brīžam ļoti naivo personības aspektu. „Kas gan ir dvēsele? Varbūt tikai mīlestībai iespējams viņu pamodināt,” šis programmiņā lasāmais citāts no Aspazijas 1894. gada vēstules Rainim iemieso izrādes autora un režisora Igora Koņajeva ieceres būtību.

Ārkārtīgi daudzsološs ir „Mīlas svētības” sākums. Jaunie Rīgas Krievu teātra aktieri tver gaisā lidojošās pūciņas, līdzīgi ikvienam no mums, meklējot it kā tepat līdzās esošo un diemžēl nereti nenotveramas sajūtas, attiecības, ilgu piepildījumu. Arī dzeju var uzskatīt par šādu vieglu un ātri gaistošu pūku ķeršanu. Raiņa dzejas valodu gan tikai brīžam var saukt par gaisīgu, taču zināma netveramība un pārpausaulība ir tās neatņemama sastāvdaļa.

Igors Koņajevs dramatizējumā centies saaust abu dzejnieku attiecību stāstu ar Raiņa un Aspazijas daiļrades pārskatu. Šis nodoms gaužām apsveicams, taču līdz galam tas tā arī nav realizējies, jo literārie fragmenti ik pa brīdim izsit no personisko attiecību mezgla šķetināšanas sliedēm. Sadrumstalotību vairo arī fakts, ka dzeja un lugu fragmenti skan krievu valodā, bet Artūra Maskata īpaši šai izrādei tapušās dziesmas - latviski, tiesa, ar nereti visai jūtamu akcentu, kas, par spīti tolerancei, tomēr traucē skaņdarbu daiļskanības baudīšanu. Toties lielu baudījumu sniedz „dzīvās” mūzikas skanējums, un tas jau labu laiku ir tieši Rīgas Krievu teātra atšķirības zīme un lepnums. Te ir pašlaik, šķiet, Latvijā visspēcīgākā dziedoši dejojošo aktieru trupa, kuras iestudētās muzikālās izrādes ir spilgtas, aizraujošas un profesionāli nostrādātas. Arī „Mīlas svētībā” visi dzied, kustas un deklamē ar milzīgu dedzību un pat pašaizliedzību, kādas, piedodiet, bet pietrūkst raksturā un mentalitātē atšķirīgajiem, arī tēlojumā daudz noslēgtākajiem latviešu aktieriem. Muzikālo pavadījumu klātienē atskaņo instrumentālais ansamblis „Undertango” – klavieres, vijole, akordeons, kontrabass un klarnete, tātad sastāvs, kas ir iederīgs gan 19., gan tikpat dzīvotspējīgs arī 21. gadsimtā, gluži tāpat kā Olgas Šaišmelašvili veidotie kostīmi.

Šaišmelašvili scenogrāfija ar skaisto Dainu ozolu pašā centrā un likteņupi Daugavu atveidojošo ūdens baseinu tam apkārt varbūt kādam šķitīs par ilustratīvu, taču ir ļoti emocionāla un, saprotams, visai sarežģī aktieru jau tā grūto darbu. Gadās paslīdēt uz skatuves dēļiem ar slapjajām kājām, toties nav vajadzīgas visādas tur videoprojekcijas, jo uzmanību piesaista šļakatu rotaļas prožektoru gaismā. Lieki vizuāli efekti tikai novērstu no pamatuzdevuma – ieklausīties Raiņa un Aspazijas dzejā, fragmentos no Roalda Dobrovenska grāmatas „Rainis un viņa brāļi”, abu dižgaru sarakstes un Maskata 18 dziesmās, kas daļēji dzīvo pašas savu dzīvi paralēli tekstuālajai attīstībai. Komponistam, starp citu, šī bijusi pirmā saskare ar Raiņa dzeju, intonatīvi, protams, melodijas šur tur sasaucas ar savulaik kopā ar Ivaru Kalniņu radītā teatralizētā dziesmu cikla „Si minors” vokāli ļoti sarežģītajiem skaņdarbiem. Un arī šoreiz Rīgas Krievu teātra dziedošie aktieru balsis lielākoties godam tiek galā ar tehniskajām grūtībām.

Igora Koņajeva „teātra improvizācijas” izvada cauri dzejnieku attiecību attīstībai no tās kaisles apvītajiem pirmsākumiem līdz filozofiskajam norietam, saglabājot akcentu uz mīlas nepieciešamību ikvienā dzīves posmā. Interesanti, ka nav viena, konkrēta galveno varoņu tēlotāja – Maksims Busels iemieso dzejnieku jaunībā un Leonīds Lencs – brieduma gados. Aspazijas atveidotājas Veronika Plotņikova un Ņina Ņeznamova dziesmās iepludina cildenu patosu un temperamentu, dzejnieces tēla cilvēciskos pārdzīvojumus tradicionāli atstājot dižā Raiņa personības ēnā. 

Mūzikas lielo, neatņemamo lomu uzvedumā akcentē arī vecās klavieres lielā ozola pakājē skatuves centrā – tās spēlē Maksims Busels, un instrumentu apvij būtiska skatuviska darbība. Taču jo lielāks pārsteigums ir, kad Kirils Zaicevs paņem rokās kokli un spēlē! Tas notiek lugas „Spēlēju, dancoju” fragmentā, kad izcilā un dedzīgā aktieru priekšnesuma iespaidā atmiņās atdzīvojas Harija Liepiņa Tots ar Raiņa nemirstīgo vadmotīvu – „spēlēju, dancoju visu savu mūžu…”  Mēģinājumu procesā radusies ideja, ka Tota koklei jāskan un Artūrs Maskats sacerēja skaistu tēmu. Kokli uzdāvinājis Latgales meistars Uldis Austriņš, un Zaicevs centīgi apguvis latviešu tautas instrumenta spēlētprasmi. Vispār šovasar teātra jaunieši ar milzu entuziasmu apceļojuši un iepazinuši Raiņa dzimtās un vietas un rezultātā zina par mūsu dižgaru daudz vairāk par saviem latviešu vienaudžiem, un ne tikai. Varbūt vismaz uz izglītojošu ekskursiju mudinās šīs saviļņojošās izrādes noskatīšanās.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti