Un pirms Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas mūzikla „Žanna d’Arka” pirmizrādes bija vairākas intervijas ar galvenās lomas atveidotājām – Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un Ievu Segliņu, kura, piemēram, izteicās, ka no savas varones labprāt mācītos pārliecību par to, ko dara. Pašlaik šī Dailes teātra Žanna atbilst stereotipiskajiem priekšstatiem par franču tautas varoni, runā par Dieva balsi, savu sūtību, misiju un uzticību, kalpošanu uzvarai, taču līdzīgi daudziem citiem pozitīvajiem varoņiem šis „pareizums” nespēj intriģēt vai pārsteigt.
Uz Žannas fona daudz spilgtāks, kaut otrā plāna tēls izdevies karalim Šarlam – Artūram Skrastiņam ar brīnišķīgu traģikomisku muzikālo monologu. Aizraujošs un rūpīgi nostrādāts ir Ērikas Eglijas darbs, atveidojot karaļa sievasmāti, un tiešām žēl, ka viņas muzikāli daudzsološais otrā cēliena monologs ir tikai dažas minūtes garš. Tikmēr pilnīgi varēja iztikt bez Ģirta Ķestera vai Alda Siliņa atveidotajiem tēliem un aiztaupīt to laimi Akvelīnai Līvmanei tēlot viduslaiku ginekoloģi bez kaut viena teksta vārda.
Kopējais izrādes iespaids ir ārkārtīgi raibs – sākuma lauku idille ar Žannas bezrūpīgās bērnības tēlojumu rada mānīgu ilūziju, ka arī mūzikā dominēs lirika un romantika. Taču šoreiz Kārlis Lācis nav bijis dāsns prātā paliekošu tēmu izveidē, vairāk aizkustina mazās meitenes (Sanda Lapiņa, Rebeka Rēķe vai Elfrīda Geidmane) dziedājumā jūtamā centība, nekā mūzika kā tāda. Tiesa, viņa tur rokās dzīvu, baltu balodi, kurš izmisīgi spirinās, pretēji apdziedātajam ievainojumam, tādējādi sagraujot meitenes sāpju ainas viengabalainību.
Autori atainojuši zemnieku sētu, kurā uzaug Žanna, taču pastāv uzskats, ka Orleānas jaunava cēlusies no paputējušu aristokrātu ģimenes. Pētnieki ir vienisprātis, ka d’Arka bijusi labi audzināta un izglītota jauniete, kas valdzinājusi ar savām prāta spējām un savu Dieva piešķirto misiju uzskatīja vērtīgāku par dzīvību. Taču jauniestudējumā varones reliģiskā motivācija izdevusies par blāvu, iespējams, vietā būtu gregorisko korāļu vai viduslaiku mūzikas citāti, uzburot laikmeta ainu un paspilgtinot toreiz valdošo baznīcas dogmu nozīmi ikviena cilvēka dzīvē. Turklāt citēt Kārlim Lācim paticis arī šoreiz – mūziklā ieausts „Marseljēzas” motīvs, tiesa, bez kāda loģiska konteksta, ja nu vienīgi saistībā ar faktu, ka 1917. gadā to par savu himnu pieņēma revolucionārā Krievija.
Nereti gadās, ka mūziklu galvenās tēmas kļūst par populārām dziesmām ārpus izrādes konteksta, tomēr baidos, ka šoreiz tā nenotiks līdzīgi kā ar „Oņegina” muzikālo materiālu. Kārļa Lāča sacerējumi vispār ir tāli no popdziesmu standartiem, un komponists arī šoreiz nav gājis pa tradicionālo taciņu, bet palicis uzticīgs sev raksturīgajai eklektikai.
Pa druskai no Latīņamerikas, un franču sentimentu laikam simbolizē akordeons. Pāris lirisku Žannas āriju, kur līnijas skaidrībai traucē savādi elsieni fonā. Tie ir tikpat plakātiski kā Arta Dzērves videoprojekcijas. Tās nevis tulko vai interpretē, bet dublē jau tā absolūti skaidro sižetisko darbību: krusti, katedrāļu detaļas, zilas un tumšas debesis Mārtiņa Vilkārša kā allaž monumentālo, šoreiz laikmetam atbilstīgi tumšo dekorāciju fonā kā lielā televizorā. Ja mūzikā vēsturisku detaļu jūtami pietrūkst, tad vizuālajā noformējumā tās ir liekas - vismaz bez butaforiskajām bruņām jau nu varēja iztikt.
Gaidīju, ka d’Arkai būs arī kāds divu aktieru atveidots zirgs ar papes galvu, ja jau iets pa šādu klaja ilustratīvisma ceļu. Arī šo detaļu dēļ izrādes režisoram Dž. Dž. Džilindžeram ierastais kičs un groteska brīžam pārvērta uzvedumu par ko līdzīgu „multenei”.
Starp citu, ja atšķiram Vikipēdijas šķirkli „Žanna d’Arka”, acīs krīt dīvainā līdzība libretā un arī izrādes vizuālajā noformējumā, tā vien šķiet, ka no šī demokrātiskā avota jaunā mūzikla radītāji guvuši iedvesmu. Arī daļa jaunās paaudzes skatītāju izmisīgi šķirstīja programmiņas, lai saprastu, par ko vispār ir stāsts. Ir pat vizuālas sakritības, kā karalis Šarls atveidots interneta vietnē un jauniestudējumā.
Arī Žannas tikumības pārbaudes epizodi autori laikam tvēruši no interneta, un tā galīgi sašķoba pietāti pret nopietnību, ar kādu mūzikla veidotājiem klātos izturēties pret Dieva balss saukto, šķīsto jaunavu.
Galu galā, kādu motīvu vadīta bijusi šī pievēršanās 15. gadsimta notikumiem? Vai reliģioza tautas varone būtu risinājums arī Latvijas politiskajā situācijā un mūsu valsts jāglābj kādam brīnumam?
Labākie pasaules dramaturgi, to vidū Frīdrihs Šillers un Bernards Šovs sacerējuši Žannai d’Arkai veltītas lugas, arī mūsu pašu Andreja Upīša drāma pieskaitāma rakstnieka labākajiem sacerējumiem un savulaik uzvesta ar panākumiem. Komponists Džuzepe Verdi komponējis operu, Artūrs Onegers – oratoriju, un 1979. gadā Upīša lugas iestudējumam Nacionālajā teātrī mūziku radījis Zigmars Liepiņš. Mūzikla formā tā tika pieteikta kā atjaunotā Rīgas Jaunatnes teātra iestudējums 2015. gadā.
Taču Dailes teātra izrāde mums nepiedāvā ne jaunu skatījumu uz senajiem notikumiem, ne arī sirdi plosošu stāstu par upuri Dieva vārdā.
Radīts vienkāršots pārstāsts par Orleānas jaunavas gaitām no mazotnes līdz bojāejai uguns liesmās, tai visā iepinot lirisko varoni, kareivi Žanu (Intars Rešetins). No glītā, bet uzbāzīgā puiša autori tikuši vaļā ātri un viegli – garāmejot paziņodami, ka viņš kritis kaujā. Līdz ar to svarīgākais izrādes jautājums paliek atklāts – bija viņam sekss ar Žannu vai nebija?
Starp citu, pastāv versija, ka Orleānas jaunavas nāve uz ešafota bijusi falsifikācija un viņas vietā sadedzināta kāda cita. Turklāt Ruānas pilsētas arhīvā neesot dokumenta, kas apliecinātu izdevumus par nāvessoda rīkošanu, līdz ar to iespējams, ka skaistais sārts, ko ar estētisko izdomu uzbūruši mūzikla veidotāji, ir Žannas d’Arkas leģendas autoru iztēles auglis. Taču varbūt šiem liesmojošajiem, sarkanajiem karogiem ir kāds sakars ar mūziklā iepīto Marseljēzu? Būs ko palauzīt galvu…
